Starp sniegpārslām un akmens jūrām,
Starp tukšiem padebešiem, melnu zemi,
Reiz peldēs laiva sudrab burām,
Tā sargās mūžibai tik sevi.

Reiz slieka raks caur cietu zemi,
Caur māliem, akmeņiem un granti,
Bet neredzēs tā priekšā sevi,
Tai nebūs lemts būt resnai vantij.

Un atnāks kādreiz cilvēks mazs,
Kas nespēs pacelt roku savu,
Bet skanēs viņa sirdī takts,
Kas pacels spārnos sirdi tavu.

Es nevaru teikt, ka ļoti daudz atcerētos, bet tomēr atceros, ka sēdēju tādā ļoti tumšā iestādē. Dzēru kaut kādu kokteili. Tas bija tāds vienkāršs bārs, kur apkārt bija daži miglā tīti galdiņi. Pie tiem sēdēja ne visai priecīga paskata cilvēki un dzēra savu dzeramo. Es nekad neiedomātos pieiet viņiem klāt un uzsākt sarunu, jo draudzība no viņiem nestaroja.

Es sēdēju pie dzeltenās letes un malkoju kaut ko garšīgu. Sēdēju pie letes viens pats un man priekšā rosījās bārmenis. Viss bija diezgan klusi un nesatraucoši, bet tad man blakus nosēdās kāda ļoti skaista sieviet. Kā izrādījās, tad viņa bija diezgan svarīga šajā iestādē, jo bārmenis uzreiz ielēja viņai kaut ko glāzē, pat nepaprasījis, ko viņa vēlās.

Sieviete, kuras slaidais augums bija ietērpts elegantā sarkanā kleitā, tumšiem pagariem matiem, ļoti skaistu seju un nepārspējamu smaidu, uzsāka ar mani sarunu. Saruna ritēja kā miglā un no tās neatceros itin neko. Atceros tikai, ka nespēju noteikt viņas vecumu… Skatījos uz viņu un sapratu, ka viņa ir brīnišķīga. Ilgi nerunādami, mēs vienkārši sākām skūpstīties… Dažas virtuozas mēles kustības vēlāk es sapratu, ka man ir jāiet. Nemaz nevaru iedomāties iemeslu, kas spētu mani tādā steigā vilkt projām no viņas, bet tāds pilnīgi noteikti pastāvēja.

Es rakstīju uz salvetes savu telefona numuru, bet atskārtu, ka neredzu, ko rakstu. Plaksti bija smagi kā akmens. Mēģināju vērt vaļā abas acis, tad tikai vienu, tad atkal otru… Ar trim piegājieniem biju uzrakstījis. Pēc ilgām mocībām es tomēr saskatīju savu tālruņa numuru uz salvetes… un tas bija pareizs. Dzeltenā salveta ieslīdēja viņas pirkstos…

Es pamodos….

Es paņēmu lugu un mēģināju sakārtot lapas. Tad uz vienas no lapām es pamanīju, ka kaut kas ir sarakstīts, sarakstīts ar manu roku, bet ļoti lielā steigā. Šie vārdi man patika, bet man nav ne jausmas, kad es tos rakstīju un kas bija rakstīšanas iemesls?

Pasaule savā būtībā pakļaujas troksnim, kas ir visapkārt, bet nav nekur. Cilvēki nemēģina būt paši, toties mēģina pielāgoties vispārējai laika burzmai, ko veido cilvēku nespēja būt savādākam. Nekad cilvēki neattīstīsies, ja visi mēģinās domāt vienādi.

Man šķiet, ka no šī kaut kas kaut kad varētu sanākt.

Kad vientuļš lauks ar tevi runā,
Kad uzsmaida tev katrs krūms,
Tu atkal maldies domu jūrā,
Tu meklē saldmi nedaudz drūms.

Ar kāju iebrien kādā peļķē,
Ir dzirdams viegls šluru ļur,
Tā pat kā kaut kur dziļi peklē,
Kāds velniņš ugunskuru kur.

Kaut skaties tu debesīs zilās,
Kaut veries tu acīm piemiegtām.
Kaut kur tas putniņš spārnus cilās,
Kas domāts tavām pusdienām.

Un atkal lauks ar tevi runā,
Tu nesaproti, kāpēc tā?
Tas esi tu, kas skaļi domā,
Tu pats, kad esi nomodā.

Vi vi, te te,
Kasi, kase,
Te te, vi vi,
Te te, te te,
Te te te, vi vi
Vi vi te.

Te vi vi, te,
Vi vi, te te,
Te vi vi, te,
Vi vi, te te.
Vi vi, vi vi,
Te te, te te,
Kasi, kase,
Vi vi, te te.

Novēlots sveiciens sievietēm sieviešu dienā!

Sensenos laikos, kad vēl cilvēks staigāja, kārnīdamies stāvus, kad jūrās mitinājās nenoskaidrojamas izcelsmes radības, kad vientuļais citplanētietis iesaldēts gulēja savā ledus zārkā, kādam tēvam piedzima dēls. Patiesībā tas dēls piedzima mātei, bet tur jau bez tēva līdzdalības nevarēja neko izdarīt… Nu bet jūs jau sapratāt, jo latviešu tautas pasakas esiet lasījuši visi.

Tā nu šis tēvs, kas joprojām kārnījās, raiti ejot pa meža taku un pat medījot zvērus, ja pagadījās kāds maktenāks radījums, nosauca savu pirmdzimto, un, kā izrādījās, arī vienīgo dēlu par Emofāciju. Emofācijam nav nekāda sakara Bonifāciju, jo Bonifācijs bija vienkāršs latgaļu puika, kas dzīvoja daudzus gadu tūkstošus pēc Emofācija, taču arī Bonītis ir guvis šo to no EMO (tā Emofāciju dēvēja lielākā daļa apkārtesošo, jo neko sarežģītāku par “emo”, “gaļa”, “ēst” un “meties rāpus” viņi vēl nemācēja izteikt savas mazattīstības dēļ).

Triju gadu vecumā Emo neko nesaprata. Viņš skatījās apkārt, bet cilvēkos jutās kā zvēru barā, kas neko nesaprot un negrib saprast. Viņi nemācēja pateikt vairāk kā piecus vārdus, viņi staigāja apkārt kārnīdamies un neslaukot dibenu. Viņi vienkārši bija pretīgi. Un ielīda nabaga puisēns stūrītī paraudāt. Šī nodarbe viņam laika gaitā izveidojās par tādu kā hobiju, tāpēc nu jau pat pēc vairākiem gadiem viņš katru rītu mēdza ierauties stūrītī un nedaudz paraudāt.

Aptuveni piecu gadu vecumā viņš bija mēģinājis izteikt savam vienaudzim Hrū aizrādījumu, ka pakakājot ir jāmāk arī noslaucīt dibens, citādi pie jēlā gaļas kumšķa nenormāli smird un ir grūti šādā smirdoņā ar zobiem plēst ādu no dzīvnieka miesas nost. Par šādu apvainojumu Hrū viņu iegrūda sūdos un sāka darīt to katru dienu. Ar laiku Emo saprata, ka mazgāties vairs nav jēgas un staigāja melnās drānās, joprojām katru rītu nedaudz paraudot par smago dzīvi.

Aptuveni septiņu gadu vecumā Emo tika smagi piesmiets. Viņam bija jāizzog no pterodaktila ligzdas vienu olu, bet putns, mukšanas brīdī, bija spējis ieknābt nabaga puisim dibenā. No tā laika Emo dibens sāpēja visu laiku: gan ejot, gan sēžot, gan vienkārši stāvot pie upes malas. Un Emo palika ļoti noskumis. Sāka raudāt arvien biežāk un pārvērta savu hobiju regulārā ikstundas pasākumā, nedaudz paraudot un pagaužoties par smago dzīvi.

Pienāca puiša četrpadsmitais gads un tēvs viņam teica: “tev jāizvēl sieviete, kas šūs drēbes un audzinās tavus dēlus! Es tev palīdzēšu!” Un, nemaz neprasot Emo domas, tēvs viņam izvēlējās miesās vispadevušāko sievieti, kāda vien ciemā bija atrodama, kaut arī pats emo bija kalsns un tādai nemaz nepiemērots. Ieraugot drausmīgo skatu, Emo saprata, ka nu vairs glābiņa nav. Viņš sāka pilnā balsī raudāt un meklēja pēc akmens ar asu malu, lai varētu sagriezt sev vēnas un atvieglojumā nomirt, bet neviens akmens nebija pietiekami ass…

Katru dienu, mēģinot sevi nogalināt, Emo raudāja arvien vairāk, līdz sāka plēst savus melnos, netīros matus, kas izveidojās tādā dīvainā frizūrā, bet tas nelīdzēja. Katru nakti viņam bija jācenšās, lai gūtu sev dēlu, bet tā tas arī nepiepildījās.

Tikai pēc ilgiem 43 gadiem mazie bērni, kas dzima jau nākamajām paaudzēm, spēja izrādīt tādas pašas intelektualitātes pazīmes kā Emo. Un visi šie bērni gribēja līdzināties šim cilvēkam, kas ir gudrāks par pārējiem, kam ir savs stils un savi hobiji. Vēl šobaltdien šādu bērnu ir ļoti daudz un visi viņi sevi ar lepnumu dēvē par EMO.

Starp nebeidzamiem bruģa ceļiem, asfaltiem un smalku smilti
Pastaigājas dzīvās būtnes, kam vienmēr kautkur paliek silti.
Pat ziemeļpolā, ledus gūzmā, kur lācis lāčo lāča sūdā,
Tam ķepai tomēr paliek silti, kaut sūdi nav tie debess milti.

Parādās tur vientuļš cilvēks, kam sabiedrība skarba šķiet,
Tas bēg no tādiem pašiem vilkiem, tam liekas – dabā labāk iet,
Bet apmāns tikai viņa sirdī un madli viņa domās pūst,
Ja vienu brīdi laimīgs skrieni, tad otrā brīdī skumji kļūst.

Pat ļaužu barā – tūkstošos – var cilvēks itin vientuļš būt -
Viņš nesteidz draugus trūkstošos šai brīdī meklēt, atkal gūt,
Bet reizi pienāks ceļam posms, kad likteni būs jāizvēl,
Tad cilvēks jutīs skarbo domu: “nekad neviens man nepavēl!”

Nezināju, kurā sadaļā šo lai lieku, bet gribējās tomēr ielikt ;)

Veltījums meitenēm šodienas tik mīlas piesātinātajā dienā.

Tavas zilās acis,
Dzirkstošas kā ūdens malks,
Manai sirdij mīļi sacīs,
“Būs mums šodien vakars smalks!”

Tavas zilās, dzidrās acis,
Mani tā vien klātu velk,
Vairs neviens man nepasacīs,
Ka nespēju es kalnus velt.

Tavas zilās, baigās acis,
Spiež ar spēku mani nost.
Tagad jūtu, ka būs tracis,
Jo vakarā es eju kost.

Izprovocēja mani šodien nedaudz Simbel ar savu dikti piesardzīgo atvairīšanās stilu, argumentējot to kā intereses uzturēšanu džeku sirdīs.

Tad, kad Simbel ielien čatā,
Visus džekus drebul’s krata,
Katrs pielien tā kā spēj,
Mīlas ūdentiņu lej.
Simbel tikmēr doma prātā,
- Analizēt dikti “spārda” -
Kurvīti pēc kurvīša -
Nebūs mīlas burvīša!