Nemaz ne skumdams, ne maz ne priecājoties,
Pavisam mierīgs, pavisam straujš,
Kaut kur te patās, kaut kur jau tālu,
Skrēja sunītis ar lielām ausīm,
Skrēja sunītis un rēja.

Nemaz ne netīrs, ne maz ne tīrs,
Ar melnām ķepām, baltiem zobiem,
Tas skrēja pretī putnam,
Lai noķertu to, kas nav vairs uz zemes,
Bet vienmēr atgriežas, lai ķircinātu.

Nemaz ne dusmīgs, nemaz ne priecīgs,
Sunītis skrēja pretī tam, ko nekad nenoķers.
Vai viņam ir jāskumst? Vai viņam ir jāraud?
Nē! Sunītim ir, kurp tiekties…
Varbūt kādreiz, bet varbūt nekad,
Tomēr mēģināt – nav zaudēt.

Sunītis apstājās, putns aizlidoja,
Bet atmiņas palika.
Rītu atkal… Parītu vēl…
Un tā visu mūžu,
Jo sunītim prieks, ka tam ir pēc kā tiekties,
Sunītim prieks, ka viņam ir iespēja skriet.

Kad mīlestības dzeju skaita,
Kad meičai laimē acis mirdz,
Man liekas, tā ir kāda aita,
Kam atkal sapista būs sirds.

Man grūti bij’ tā mierīgi
Ar sevi sarast, būt,
Bet dzīve ir tik sērīga,
Ka apnika man bedrē pūt.

Vai var tā mierīgs cilvēks iet
Pa zemes plašiem ceļiem?
Vai var viņš palikt vienaldzigs,
Kad jādzīvo ar teļiem?

Es paskatos tev actiņās,
Bet neredzu tur sevi.
Tur deg tik sārtas guntiņas
Būs jālaiž projām tevi.
Vienalga mani piekrāpsi,
Vienalga mani vilsi.
Kāpēc mums abiem mocīties,
Ja tūlīt tu zem cita dilsi.

Man šķiet es esmu nedaudz rupjšs,
Bet dzīve tāda sūra.
Es vismaz acīs nesaku,
Ka katra bāba man ir dura.

Jel piedod manim mīļotā,
Ka tāds es esmu radies!
Tu uzliki man radziņus un prasi:
“Kāpēc badies?”

Ak mīļotā, cik skaista tu,
Es mūžam tevi mīlēšu,
Bet saproti, ka tagad es
Jau kādu citu vālēšu.

Kad darīts pāri cilvēkam,
Kad liets ir daudz pār malu,
Tad cilvēks pārtop nezvērā,
Un pamet savu alu.

Nu būšu es kā pārējie,
Kas vienmēr mīlu meklē,
Bet tad, kad tā ir nākusi,
Tad sūta visus peklē.

Atbilde Melnajai Mambai uz šajā rakstā esošajiem komentāriem.

Saprotu, ka esmu Tev tik pat svarīgs kā sunim nagla pakaļā, bet es bez Tevis nevaru dzīvot tā pat kā Tilks nespēj dzīvot bez Goauld simbiota vai tretonīna. Es Tevis dēļ darītu jebko un būtu gatavs mirt tā pat kā to bija gatavs izdarīt Džeks Onīls Samantas dēļ, kad viņi pildīja Apofisa kuģa iznīcināšanas misiju.

Tagad es sēžu un leju gaužas asaras par to, ka Tevis nav man blakus, tā pat kā to darīja Samanta, kad nomira Daniels. Es vairs nezinu, ko darīt. Manai dzīvei bez Tevis nav jēgas. Kāpēc tu mani pameti brīdī, kad visvairāk man biji vajadzīga? Tas ir tāpat, kā izraut sirdi no iekšām. Es redzēju kā Beowulf to izdara savam dēlam. Mira viņš mokošā nāvē, bet man ir vēl grūtāk. Man ir jādzīvo mokās.

Atgriezies, lūdzu, pie manis!

Deg… Liesmas lēnām lokās pretī debesīm, bet nespēj iedvest pārmaiņas. Tās smejas tieši Kārlim sejā. Jautri lokās un smejas, ik pa laikam metot drūmajam vīrietim pretī kādu dzirksteli. Tā nonāk uz rugājiem noaugušā vaiga kā niecīgi pelni. Laiks ir vēss. Tas spēj izdzēst niecīgus knišļus, kas mēģina skriet vieni. Tas spēj iznīcināt, ja ir viens, taču neko nespēj izdarīt, kad pretī stājas daudzi.

Kārlis sen nebija tā sēdējis viens pats meža vidū. Savā iecienītajā vietā. Neliela kalna galā viņš bija ierīkojis nelielu ugunskura vietu starp četrām lielām eglēm. Viņš te nāca tikai ziemā… tikai tad, kad vajadzēja padomāt… padomāt vienam pašam. Tad uguns, sniegs un koki palīdzēja atbrīvoties. Svaigais gaiss, miesās urbjošais aukstums un tajā pašā laikā karsti sildošais ugunskurs atviegloja dvēseli un palīdzēja pārdomāt dzīvē svarīgo un nesvarīgo.

“Vai tiešām ir kāda atšķirība starp mirušu un vienkārši aizgājušu cilvēku?” viņš jautāja ugunskuram. “Kas patiesībā ir sliktāk? Ciest tikai vienreiz, vai ļauties vājumam un ciest vairākkārt? No esības jau izmukt nav iespējams. Tas aizgājušais var atgriezties. Viņš var atgriezties un aiziet vēlreiz. Viņš var sāpināt vēlreiz, nomirušais nesāpina. Nomirušais nekad nav vēlējies sāpināt. Varbūt arī aizgājušais nedomāja neko ļaunu. Bet sāp abos gadījumos. Tikai ir rētas, ko viegli uzplēst, bet ir tādas, kas tiek paslēptas zem spēcīgām bruņām un nekad vairs netiek atkailinātas.”

Mežs klusi šalca. Uzpūta kāda vēja plūsma un pameta uguni uz augšu. Tā pacēlās kā mežonīgs, bet savainots putns. “Lidošanas nebūs,” Kārlis nodomāja, “šis putns paliks salauztiem spārniem. Kā mēs visi, kas salauztiem spārniem sēžam uz zemes un neļaujamies lidot. Reizēm tomēr ir jālaižas un projām, tad nebūs nojausmas par to, kā būtu, bet būs miers, jo nebūs savādāk. Sāpei burvju raksturs – tā, lai arī ļoti lēnīni, bet tomēr mirst.”

Uguns noplaka, vējš norima un saule pazuda aiz kokiem. Bet domas neizgaisa. Nekad vairs nebūs tā kā bija. Pat pēc miljons gadiem nebūs. Ir jārēķinās ar cēloņiem un jārēķinās ar sekām. Ar to jārēķinās visiem. Pat Kārlim, kuram nu jau viss bija vienalga.

Vispirms izlasi: 2018.gada 6. septembris (1.daļa)

Profesors Tilbergs sēdēja savā iemīļotajā krēslā ar milzīgo atzveltni. Priekšā viņam bija portatīvais dators, kurā interneta iespējas ļāva izlasīt jaunākās ziņas. Šis cilvēks bija neliela auguma, tomēr spēcīgas miesasbūves. Smagie dzīves pārbaudījumi bija devuši artavu šī cilvēka izskatā. Savos piecdesmit gados viņš izskatījās daudz vecāks nekā patiesībā bija. Ugunsgrēkā apdegusī seja bija neskaitāmas reizes operēta, tomēr pēdas bija vēl joprojām redzamas. Bārdas rugāji bija tik pat sirmi kā mati. Lai arī profesors nebija sabiedrisks cilvēks, tomēr apdegumi viņam derdzās. Tieši tāpēc viņš veltīja visu savu dzīvi tikai darbam un sava vienīgā bērna nākotnei.

Istabā ienāca Kārlis.
- Sveiks, tēti! Kā veicas ar taviem eksperimentiem? Vai vēl nav apnicis? – Kārlis nometa savu mugursomu uz grīdas. Klāt uzreiz pieskrēja mazs plušķītis. Šo suni Kārlis kādu ziemu bija atradis guļam sniegā, Tēvs sākumā bija pret, bet suni tomēr atstāja. Tagad Spalvainis bija kļuvis tik mīļš, ka bez viņa dzīve būtu nepilnīga. Kārlis apsēdās uz grīdas un sāka ķemmēt suni.
- Es jūtu, ka esmu tuvu atrisinājumam. Kaut kur ir neliela kļūda. Vienreiz man jau bija izdevies iegūt materiālu, kas savā vieglumā pārspēja putna spalvu, bet izturēja daudz vairāk nekā jebkurš metāls jebkad spētu izturēt.
- Jā, jā! Šo stāstu es dzirdu katru dienu jau divus gadus pēc kārtas.
- Ja nebūtu šī ugunsgrēka… Visi mani pieraksti tika iznīcināti. Tvana gāze iznīcināja manu smadzeņu labākās krokas. Es nespēju atcerēties CAB13 sastāvu. Mans brālis to atklāja pirms nāves.
- Tēti, tu nekad neesi stāstījis, kā viņš nomira. Tavs brālis bija piecus gadus jaunāks par tevi.
- Un piecas reizes arī gudrāks.
- Lauri, Kārli, nākat vakariņās!
- Jā, jā! Esmu izbadējies kā pieci vilki! – Lauris piecēlās kājās un gāja uz ēdamistabas pusi.
- Tēt, bet kā tad ar tavu brāli?
- Pie vakariņu galda pastāstīšu.
- Mam! Es ieskriešu dušā un tad atnākšu. Varat sākt bez manis! – Kārlis uzskrēja pa kāpnēm mājas otrajā stāvā.

Šo ēku profesors bija mantojis no sava tēva. Rīgā tādu vairs nemaz tik daudz nebija. Šī ēka bija celta vēl deviņpadsmitajā gadsimtā. Pat mēbeles bija no tā laika, kad vēl Laura vectēvs bija dzīvs. Šī trīsstāvu ēka, celta uz modernisma izejvielu pamatiem un apdarē pārspēdama pat Parīzes Dievmātes katedrāli, bija trīs stāvus augsta. Jau no liela attāluma varēja secināt, ka te dzīvo bagāti cilvēki, kaut arī tik bagāti viņi arī nebija.

Tā nu Kārlis iegāja duškabīnē, kas atradās tieši blakus lielai džakuzi vannai, ko profesoram, par sasniegumiem zinātnē un veselības atjaunošanai, bija dāvājusi izglītības un zinātnes ministrija.

Ātri noskalojies, Kārlis aizgāja uz ēdamistabu, kur uz galda stāvēja ļoti smalkas pusdienas.
- Kas mums par svētkiem, mam? Vai esmu kaut ko palaidis garām?
- Lai tev to labāk pastāsta tavs tēvs.
- Jā man jau sen tev to vajadzēja pateikt. Bet tu ēd, lai netērētu tavu dārgo laiku. Māte teica, ka tev vēl šodien ir padomā aizbraukt pie Leonoras.
- Jā, paldies! – Kārlis apsēdās pie galda un ielika šķīvī vārītus kartupeļus, kurus pārlēja ar gaļas mērci. Tam visam klāt pielika svaigus salātus un ielēja glāzē sarkanvīnu.
Visa ģimene sāka vakariņas mierīgā gaisotnē. Pienāca laiks desertam, tēvs palūdza Alleti novākt galdu un atstāt uz pāris minūtēm viņu ar Kārli vienatnē.
- Es jau tev apsolīju, ka pastāstīšu, kas notika ar tavu tēvoci. – Bija skaidrs, ka profesoram par to ir ļoti grūti runāt. – Toreiz mēs strādājām pie valsts pasūtījuma izveidot materiālu, kas būtu ļoti viegls un tajā pašā laikā saglabātu vismaz tik lielu izturību, kā materiāls, ko liek bruņu vestēs. Tavam tēvocim izdevās atklāt vajadzīgā sakausējuma formulu.
Mums bija vēl viens kolēģis, kas pēc negadījuma pazuda.
- Kāda negadījuma?
- Ugunsgrēka, protams. Un šīs ugunis Māris arī norija. Viņš mira, mēģinādams glābt mūsu darbu. Es apdegu, kad centos glābt viņu. Vēl pirms nāves Māris man pateica, ka plānu vairs laboratorijā nebijis, bet slepenās formulas nozīmīgāko daļu mans brālis bija paslēpis.
Es secināju, ka ugunsgrēks nebija nelaimes gadījums, tāpēc nolīgu privātdetektīvu, lai atrod profesoru Lorniku. Viņš bija pazudis bez pēdām. Taču šodien es pabeidzu atjaunot mana brāļa mūža darbu. Nākošnedēļ ar to iepazīsies arī visa pasaule. Un tieši tagad mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo es neticu, ka Lorniks šo vielu ir atklājis. – Lauris pasniedza dēlam atmiņas karti. – Šo karti noglabā drošā vietā, jo tā ir mana darba atslēga.
- Jā, labi! Bet kāpēc tev to ir jāglabā?
- Tas ir vienīgais formulas eksemplārs. Un ir ļoti svarīgi, lai to neviens neatrastu.

Vispirms izlasi: Ugunīgās sirdis: ievads

- Neviens uz visas pasaules vēl nenojauš, kas notiks. Vēl tikai nedaudz, un es pierādīšu visiem to, ka neviens nav pasargāts ne no kā. Lai arī viņi domā, ka neironu ierocis ir pats varenākais, ko zinātne spēj dot, es to apgriezīšu kājām gaisā.
- Kas tev šoreiz ir padomā? Kāpēc tu neliecies mierā?
- Sten, klusē! Ne tev būs spriest par to, ko esmu nolēmis. Tev būs man jāpalīdz.
- Ko man atkal ir jādara? Tavi trakie plāni man jau ir pieriebušies līdz pēdējam!
- Klusē, Atradeni! Vai tad es tevi nepieņēmu? Vai tad es tev nedevu pajumti? Nu ir pienācis laiks atdot parādus! Tu darīsi to, ko es likšu, jo man tā gribās.
- Bet es nezinu, kas tev ir padomā.
- Tavs uzdevums ir niecīgs – tev jānogalina viens cilvēks.
- Ej tu galīgi dirst!
- Ne tik strauji, puisīt! Neaizmirsti, ka es kontrolēju tavas mehāniskās sirds darbību. Nelaimīgā gadījumā, es varu netīšām nospiest pults podziņu. Vai atceries, kas tad notiks? Es tev varu atgādināt – tu mirsi. Tava sirds stāsies lēnām. Tu mirsi ar lielām mokām. – Profesors Lorniks nospieda pults pogu un Stenlijs iekaucās sāpēs kā sašauts suns. Bet profesors ar patiku noskatījās riebīgajā ainā, kad cilvēks krampjos raustās aiz sāpēm. Viņš mitējās tikai tad, kad nabaga puisis bija zaudējis samaņu.
- Mūsu saruna nav galā. – Lorniks izdvesa un aizgāja, atstādams Stenu vienatnē ar sāpēm, guļam uz mitrās pagraba grīdas. Viņu apņēma auksta tumsa. Apkārt varēja just tikai pelējuma un ķīmisko vielu smārdu.

Mans fantāziju lidojums nākotnē. Manas iedomas par nedaudz tālākiem laikiem. Par cilvēkiem un to attiecībām, par nodevību un alkatību, par naidu un mīlestību. Pamatā ņemta Holivudiski nodrāzta tēma par labo un ļauno, bet varbūt tā nemaz nav, taču sākumā tā noteikti liksies (liekoties var sasisties).

Tā kā esmu zinātniskās fantastikas cienītājs, tad sižets var aizvīties un savīties nereāls, taču reālistiskā aspektā. Nebaidies no tā. Ja nepatīk, tad vienkārši nelasi!

2022.gada pavasaris.

Ezers ir tik rāms, ka neredz nevienu, pat ne vismazāko, vilnīti. Zāle jau ir sazaļojusi, lapas kokos ir izplaukušas. Putniņi jautri čalo. Neviens nespēj iztraucēt brīnišķo mirkli. Silts dienvidu vējš glāsta Leonoras brūnos matus. Viņi sēž uz deķa, kas klāj mīksto zāli. Kārlis ir apķēris Leo ap vidukli un kaislīgi viņu skūpsta. Jaunās sievietes pilnīgās lūpas ir piekļāvušās Kārļa negausīgajai mutei, taču šoreiz viņi nesteidzas, jo nekas vairs nevarēs sabojāt šo mirkli. Visi pārdzīvojumi ir galā…

Brīdinājums. Šo stāstu esmu rakstījis pirms aptuveni 8 gadiem. Ir ļoti naivs, bet man patīk ;)
Tā nu dzīvoja reiz kāds milzis… Milzi sauca Katets fon Hords. Viņš bija ļoti garš, bet tik tieviņš un izstīdzējis, ka varēja viņam redzēt cauri. Pat mazs cilvēciņš pienācis viņam klāt saprata, ka milzis ir izbadējies. Tieši tāpēc visi uzreiz arī muka projām, nemēģinot pievērst uzmanību milzim, lai viņš tos nenoķer un neapēd.

Patiesībā milža stāsts bija pavisam vienkāršs… dzīvoja reiz viņš kā visi normāli bērni dzīvo (tagad es stāstu par milža bērnību). Viņu vienmēr māmiņa apkopa, pabaroja, sagludināja viņam drēbītes – vārdu sakot, milzis dzīvoja laimīgi un ne par ko nerūpējās. Bet tas nevilkās ilgi. Milža māte bija parasta sieviete – tas ir tāda pati mamma kā tava, lasītāj, – normāla auguma cilvēks. Viņa bija ļoti gudra sieviete. Jau pašā sākumā viņa saprata, ka dēlēns izaugs liels un rijīgs, jo piedzima viņš jau 81,32 centimetrus garš un 6,3 kilogramus smags. Nabaga sievieti šādas dzemdības galīgi nomocīja, taču viņa to izturēja, jo tā bija lauku sieviete ar spēcīgu miesasbūvi.

Kateta māte jau pašā sākumā nolēma, ka izaudzinās dēlu līdz tam vecumam, kad viņš pats jau spēs par sevi parūpēties. Viņa mācīja dēlam, kā gatavot ēst, tēvs mācīja art laukus, sēt labību, stādīt kartupeļus un visus citus dārzeņus. Vienu vārdu sakot, bērns tika audzināts smagākajam dzīvē – dabūt rijamo paša spēkiem, neizmantojot citu palīdzību. 18 gadu vecumā zēns tika “palaists” dzīvē. Tad viņš vēl bija liels un resns milzis – aizsedza pat veselu vienstāva būdiņu mežā.

Bet parādījās problēmas – vecāki neiedeva zēnam līdzi ne augu sēklas, ne arī pietiekami daudz ēdamā, lai pietiktu, kaut divām dienām. Labi, ka bērns bija audzināts darba tikumā. Tā Katets pieteicās darbā uz saimnieka palīga vietu. Algā viņam maksāja parasta strādnieka mutes tiesu (piebildīšu, ka Katetam tas bija tas pats, kā man – parastam cilvēkam – apēst “Siestas” batoniņu) un vēl 2 lati par vienu darba dienu, kas vilkās no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā.

Tā Katets nostrādāja pie šī saimnieka piecas dienas – tieši tik, lai pietiktu dārzeņu sēklu iegādei. (Nedomājiet, ka fon Hordu ģimene bija viņu apdalījusi – nesen bija nomiris Kateta tēvocis (lai viņam vieglas smiltis) un atstāja tieši šim Milzim saimniecību, kurā ietilpa maza mājiņa mežā, kūtiņa, šķūnītis un 15 hektāri aramzemes). Tā nu izbadējušais cilvēks devās uz savu saimniecību. Es jau pateicu, ka tā atradās meža vidū… Tātad pa ceļam milzis izveicīgi noķēra alni, kas vēlāk viņam kalpoja zirga vietā. Cik nu ar aļņa, cik ar sava spēka palīdzību, Katets vienas dienas laikā apstrādāja lauku un iesēja visu, kas sējams…

Bet vienas dienas laikā jau nekas neizaug. Tā nu milzis dzīvoja, mācīdamies no zvēriem: vāveres iemācīja ēst egļu čiekuru sēklas, bet tas bija galīgi garām, jo ilga procesa laikā varēja maz paēst. Alnis mācīja ēst zāli, bet cik gan ilgi bar rīt vienveidīgu barību. Ezis iemācīja lasīt sēnes, labi, ka māte jau bija iemācījusi tās gatavot. Purvā varēja atrast dažādas ogas. Tā nu knapi dzīvi vilkdams dzīvoja milzis un katru dienu arvien vairāk izkāmēja, jo ēdamā arvien trūka.

Bet tad kādu dienu milzis paskatījās tālumā pār kalniem. Viņš ieraudzīja skaistas acis, kas spīdēja kā dimants. Tās skatījās tieši viņam virsū. Katets fon Hodrs saprata, ka ir iemīlējies. Tagad grūtākais bija sagaidīt rudens augļus, jo nevar taču vīrietis aicināt mīļoto tukšā mājā. Milzis pats tagad pārtika no mīlestības, svaiga meža gaisa un nedaudz barības.

Pienāca rudens, milzis novāca ražu, nokāva meža cūciņu, kuru bija noķēris īpašam gadījumam. Galdu viņš uzklāja greznu jo greznu. Tad ciemos tika ielūgta meitene ar dimantspīdīgajām acīm. Viņam bija tik patīkami, ka šajā pasaulē tik liels cilvēks viņš nav vienīgais, arī viņa apjēdza tieši to pašu, tiesa gan ar nelielu intervālu. Viņi saprata, ka ir viens otram kā radīti.
Jau pēc 2 dienām tika svinētas greznas kāzas. Pūrā meitenes vecāki iedeva tik daudz ēdamā, ka abiem mīlētājiem pietika pus gadam. Kateta vecāki bija tik priecīgi, ka dēls nav pasaulē pazudis un uzdāvināja dēlam vēl 50 hektārus zemes. Tā nu tagad Katets dzīvo ar savu sievu laimīgi, viņš ir kļuvis par lielsaimnieku, viņiem abiem ir sadzimuši seši lieli bērneļi – vārdu sakot, Katets saviem spēkiem spēja izdzīvot pateicoties mīlestībai un svaigam gaisam.

Tomēr Tev, lasītāj, iesaku necensties mēģināt to pašu, jo tā ir tikai pasaka, bet pasakām tic vai nu tikai mazi bērni, vai ģēniji, kas tu noteikti neesi, vai arī muļķi. Nu nevar izdzīvot no gaisa.

Tā nu ir sanācis, ka man ir uznākusi vēlme ar jums dalīties ne tikai savās laicīgās pasaules pārdomās, bet arī reizēm gribās uzrakstīt kaut ko interesantu no manas fantāziju dzīves.

Doma ienāca prātā tāpēc, ka agrāk esmu nedaudz rakstījis (skolas laikā) un sanāca man itin labi, cik nu savā subjektīvismā es spēju sevi novērtēt. Kādu laiku atpakaļ… Patiesībā uzreiz pēc skolas es nolēmu uzrakstīt romānu. Iesāku vienu, bet tad apstājos, jo nebija spēka pārrediģēt un pārrakstīt. Nākošo romānu iesāku, bet sapratu, ka nespēšu pavilkt tik nopietnu tēmu. Tad iesāku vēl vienu, bet sapratu, ka mīlestības stāsti nevienam nav vajadzīgi.

Tagad esmu sapratis, ka neesmu lielu palagu rakstītājs, taču īsi un konkrēti stāsti reizēm man padodas. Un nav nozīmes, vai tie ir smieklīgi vai skumji, nav nozīmes vai tie ir par naidu vai par mīlestību, par tagadni vai pagātni, vai arī nākotni – galvenais ir kaut kur izlikt savu dvēseli.

Protams, nav plānots rakstīt pārāk bieži, taču centīšos vismaz mēnesī reizīti kaut ko uzklabināt.

Laicīgās lietas turpināšu publicēt savā standarta blogā nobody.lv.