Vispirms izlasi: Ugunīgās sirdis: ievads

- Neviens uz visas pasaules vēl nenojauš, kas notiks. Vēl tikai nedaudz, un es pierādīšu visiem to, ka neviens nav pasargāts ne no kā. Lai arī viņi domā, ka neironu ierocis ir pats varenākais, ko zinātne spēj dot, es to apgriezīšu kājām gaisā.
- Kas tev šoreiz ir padomā? Kāpēc tu neliecies mierā?
- Sten, klusē! Ne tev būs spriest par to, ko esmu nolēmis. Tev būs man jāpalīdz.
- Ko man atkal ir jādara? Tavi trakie plāni man jau ir pieriebušies līdz pēdējam!
- Klusē, Atradeni! Vai tad es tevi nepieņēmu? Vai tad es tev nedevu pajumti? Nu ir pienācis laiks atdot parādus! Tu darīsi to, ko es likšu, jo man tā gribās.
- Bet es nezinu, kas tev ir padomā.
- Tavs uzdevums ir niecīgs – tev jānogalina viens cilvēks.
- Ej tu galīgi dirst!
- Ne tik strauji, puisīt! Neaizmirsti, ka es kontrolēju tavas mehāniskās sirds darbību. Nelaimīgā gadījumā, es varu netīšām nospiest pults podziņu. Vai atceries, kas tad notiks? Es tev varu atgādināt – tu mirsi. Tava sirds stāsies lēnām. Tu mirsi ar lielām mokām. – Profesors Lorniks nospieda pults pogu un Stenlijs iekaucās sāpēs kā sašauts suns. Bet profesors ar patiku noskatījās riebīgajā ainā, kad cilvēks krampjos raustās aiz sāpēm. Viņš mitējās tikai tad, kad nabaga puisis bija zaudējis samaņu.
- Mūsu saruna nav galā. – Lorniks izdvesa un aizgāja, atstādams Stenu vienatnē ar sāpēm, guļam uz mitrās pagraba grīdas. Viņu apņēma auksta tumsa. Apkārt varēja just tikai pelējuma un ķīmisko vielu smārdu.