Vispirms izlasi: 2018.gada 6. septembris (1.daļa)

Profesors Tilbergs sēdēja savā iemīļotajā krēslā ar milzīgo atzveltni. Priekšā viņam bija portatīvais dators, kurā interneta iespējas ļāva izlasīt jaunākās ziņas. Šis cilvēks bija neliela auguma, tomēr spēcīgas miesasbūves. Smagie dzīves pārbaudījumi bija devuši artavu šī cilvēka izskatā. Savos piecdesmit gados viņš izskatījās daudz vecāks nekā patiesībā bija. Ugunsgrēkā apdegusī seja bija neskaitāmas reizes operēta, tomēr pēdas bija vēl joprojām redzamas. Bārdas rugāji bija tik pat sirmi kā mati. Lai arī profesors nebija sabiedrisks cilvēks, tomēr apdegumi viņam derdzās. Tieši tāpēc viņš veltīja visu savu dzīvi tikai darbam un sava vienīgā bērna nākotnei.

Istabā ienāca Kārlis.
- Sveiks, tēti! Kā veicas ar taviem eksperimentiem? Vai vēl nav apnicis? – Kārlis nometa savu mugursomu uz grīdas. Klāt uzreiz pieskrēja mazs plušķītis. Šo suni Kārlis kādu ziemu bija atradis guļam sniegā, Tēvs sākumā bija pret, bet suni tomēr atstāja. Tagad Spalvainis bija kļuvis tik mīļš, ka bez viņa dzīve būtu nepilnīga. Kārlis apsēdās uz grīdas un sāka ķemmēt suni.
- Es jūtu, ka esmu tuvu atrisinājumam. Kaut kur ir neliela kļūda. Vienreiz man jau bija izdevies iegūt materiālu, kas savā vieglumā pārspēja putna spalvu, bet izturēja daudz vairāk nekā jebkurš metāls jebkad spētu izturēt.
- Jā, jā! Šo stāstu es dzirdu katru dienu jau divus gadus pēc kārtas.
- Ja nebūtu šī ugunsgrēka… Visi mani pieraksti tika iznīcināti. Tvana gāze iznīcināja manu smadzeņu labākās krokas. Es nespēju atcerēties CAB13 sastāvu. Mans brālis to atklāja pirms nāves.
- Tēti, tu nekad neesi stāstījis, kā viņš nomira. Tavs brālis bija piecus gadus jaunāks par tevi.
- Un piecas reizes arī gudrāks.
- Lauri, Kārli, nākat vakariņās!
- Jā, jā! Esmu izbadējies kā pieci vilki! – Lauris piecēlās kājās un gāja uz ēdamistabas pusi.
- Tēt, bet kā tad ar tavu brāli?
- Pie vakariņu galda pastāstīšu.
- Mam! Es ieskriešu dušā un tad atnākšu. Varat sākt bez manis! – Kārlis uzskrēja pa kāpnēm mājas otrajā stāvā.

Šo ēku profesors bija mantojis no sava tēva. Rīgā tādu vairs nemaz tik daudz nebija. Šī ēka bija celta vēl deviņpadsmitajā gadsimtā. Pat mēbeles bija no tā laika, kad vēl Laura vectēvs bija dzīvs. Šī trīsstāvu ēka, celta uz modernisma izejvielu pamatiem un apdarē pārspēdama pat Parīzes Dievmātes katedrāli, bija trīs stāvus augsta. Jau no liela attāluma varēja secināt, ka te dzīvo bagāti cilvēki, kaut arī tik bagāti viņi arī nebija.

Tā nu Kārlis iegāja duškabīnē, kas atradās tieši blakus lielai džakuzi vannai, ko profesoram, par sasniegumiem zinātnē un veselības atjaunošanai, bija dāvājusi izglītības un zinātnes ministrija.

Ātri noskalojies, Kārlis aizgāja uz ēdamistabu, kur uz galda stāvēja ļoti smalkas pusdienas.
- Kas mums par svētkiem, mam? Vai esmu kaut ko palaidis garām?
- Lai tev to labāk pastāsta tavs tēvs.
- Jā man jau sen tev to vajadzēja pateikt. Bet tu ēd, lai netērētu tavu dārgo laiku. Māte teica, ka tev vēl šodien ir padomā aizbraukt pie Leonoras.
- Jā, paldies! – Kārlis apsēdās pie galda un ielika šķīvī vārītus kartupeļus, kurus pārlēja ar gaļas mērci. Tam visam klāt pielika svaigus salātus un ielēja glāzē sarkanvīnu.
Visa ģimene sāka vakariņas mierīgā gaisotnē. Pienāca laiks desertam, tēvs palūdza Alleti novākt galdu un atstāt uz pāris minūtēm viņu ar Kārli vienatnē.
- Es jau tev apsolīju, ka pastāstīšu, kas notika ar tavu tēvoci. – Bija skaidrs, ka profesoram par to ir ļoti grūti runāt. – Toreiz mēs strādājām pie valsts pasūtījuma izveidot materiālu, kas būtu ļoti viegls un tajā pašā laikā saglabātu vismaz tik lielu izturību, kā materiāls, ko liek bruņu vestēs. Tavam tēvocim izdevās atklāt vajadzīgā sakausējuma formulu.
Mums bija vēl viens kolēģis, kas pēc negadījuma pazuda.
- Kāda negadījuma?
- Ugunsgrēka, protams. Un šīs ugunis Māris arī norija. Viņš mira, mēģinādams glābt mūsu darbu. Es apdegu, kad centos glābt viņu. Vēl pirms nāves Māris man pateica, ka plānu vairs laboratorijā nebijis, bet slepenās formulas nozīmīgāko daļu mans brālis bija paslēpis.
Es secināju, ka ugunsgrēks nebija nelaimes gadījums, tāpēc nolīgu privātdetektīvu, lai atrod profesoru Lorniku. Viņš bija pazudis bez pēdām. Taču šodien es pabeidzu atjaunot mana brāļa mūža darbu. Nākošnedēļ ar to iepazīsies arī visa pasaule. Un tieši tagad mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo es neticu, ka Lorniks šo vielu ir atklājis. – Lauris pasniedza dēlam atmiņas karti. – Šo karti noglabā drošā vietā, jo tā ir mana darba atslēga.
- Jā, labi! Bet kāpēc tev to ir jāglabā?
- Tas ir vienīgais formulas eksemplārs. Un ir ļoti svarīgi, lai to neviens neatrastu.

This entry was posted on Tuesday, December 4th, 2007 at 22:57 and is filed under Sērijveida, Ugunīgās sirdis. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.

7 comments so far

 1 

Naiss. Lasāms!

December 7th, 2007 at 06:10
janka.del
 2 

saakums ir toch ceriigs. saliidzinaajumaa ar izdotajaam graamataam, tad tev veel vinjsh jaapiesaatina ar pamat/nevajadziigu informaaciju:)) bet nu man patiik

December 7th, 2007 at 19:55
 3 

Es jau gribēju sākumā šito kā romānu bliezt augšā, bet tad sapratu, ka man nepiemīt brāļu Kaudzīšu spēks 60 lapas aprakstīt vienu kilometru ceļa :D

December 7th, 2007 at 23:38
 4 

Hm, izklausās daudzsološi!
Atvaino, pamatīgi gan nosmējos par šito: “Tvana gāze iznīcināja manu smadzeņu labākās krokas.” :) Spārnota frāze no profesora mutes!

December 12th, 2007 at 20:57
 5 

Ja tu vēl zinātu, cik gadus atpakaļ es to izdomāju… :D

December 13th, 2007 at 01:30
 6 

Tas jau nenozīmē, ka nedrīkst pieslīpēt :) Tev bišķiņ bišķiņ noderētu literārais redaktors.

December 14th, 2007 at 19:54
Klinta :)
 7 

Ar nepacietību gaidu turpinājumu!.. ;)

October 23rd, 2010 at 23:13

Leave a reply

Name (*)
Mail (will not be published) (*)
URI
Comment