Kad mīlestības dzeju skaita,
Kad meičai laimē acis mirdz,
Man liekas, tā ir kāda aita,
Kam atkal sapista būs sirds.

Man grūti bij’ tā mierīgi
Ar sevi sarast, būt,
Bet dzīve ir tik sērīga,
Ka apnika man bedrē pūt.

Vai var tā mierīgs cilvēks iet
Pa zemes plašiem ceļiem?
Vai var viņš palikt vienaldzigs,
Kad jādzīvo ar teļiem?

Es paskatos tev actiņās,
Bet neredzu tur sevi.
Tur deg tik sārtas guntiņas
Būs jālaiž projām tevi.
Vienalga mani piekrāpsi,
Vienalga mani vilsi.
Kāpēc mums abiem mocīties,
Ja tūlīt tu zem cita dilsi.

Man šķiet es esmu nedaudz rupjšs,
Bet dzīve tāda sūra.
Es vismaz acīs nesaku,
Ka katra bāba man ir dura.

Jel piedod manim mīļotā,
Ka tāds es esmu radies!
Tu uzliki man radziņus un prasi:
“Kāpēc badies?”

Ak mīļotā, cik skaista tu,
Es mūžam tevi mīlēšu,
Bet saproti, ka tagad es
Jau kādu citu vālēšu.

Kad darīts pāri cilvēkam,
Kad liets ir daudz pār malu,
Tad cilvēks pārtop nezvērā,
Un pamet savu alu.

Nu būšu es kā pārējie,
Kas vienmēr mīlu meklē,
Bet tad, kad tā ir nākusi,
Tad sūta visus peklē.