Nemaz ne skumdams, ne maz ne priecājoties,
Pavisam mierīgs, pavisam straujš,
Kaut kur te patās, kaut kur jau tālu,
Skrēja sunītis ar lielām ausīm,
Skrēja sunītis un rēja.

Nemaz ne netīrs, ne maz ne tīrs,
Ar melnām ķepām, baltiem zobiem,
Tas skrēja pretī putnam,
Lai noķertu to, kas nav vairs uz zemes,
Bet vienmēr atgriežas, lai ķircinātu.

Nemaz ne dusmīgs, nemaz ne priecīgs,
Sunītis skrēja pretī tam, ko nekad nenoķers.
Vai viņam ir jāskumst? Vai viņam ir jāraud?
Nē! Sunītim ir, kurp tiekties…
Varbūt kādreiz, bet varbūt nekad,
Tomēr mēģināt – nav zaudēt.

Sunītis apstājās, putns aizlidoja,
Bet atmiņas palika.
Rītu atkal… Parītu vēl…
Un tā visu mūžu,
Jo sunītim prieks, ka tam ir pēc kā tiekties,
Sunītim prieks, ka viņam ir iespēja skriet.

Tags: Proza, sunītis