Pamostos es pagrabā,
Pieceļos un taustu ceļu
Neredzēdams it ne kā,
Tomēr ar vien tālāk eju.

Piere atsitas pret sienu,
Kājai uzkrīt kaut kas smags,
Es joprojām tālāk eju,
Nepalikdams pārāk traks.

Varbūt tomēr esmu jocīgs,
Varbūt dzīve tāda šķiet,
Taču jūtu gaismas jūkli,
Kas man acīs taisni iet.

Nesmird vairāk puvums zemē,
Nejūtu es mocību,
Gaisma dara mani aklu,
Radot šito spocību.

Neesmu bijis pagrabā,
Neesmu bijis bedrē,
Prāts ar mani spēlējas,
Rādīdams, kas redzams peklē.

Putni apkārt čivina,
Zāle paijā pēdas…
Kāpēc radu spocību?
Kāpēc gribu bēdas?

Putns pārlido pār galvu,
Putns balts un ļoti skaists,
Saprotu nu es ar baudu,
Manī mājo kaut kas baigs.

Saprašana paceļ spārnos,
Iedur krūtīs kaut kas ass,
Izzūd tumsa kaut kur vējā,
Palieku kā cinīt’s mazs.

Noguļos uz zemes lēni,
Paskatos uz debesīm,
Visi esam zemes bērni,
Visi laimē dzīvosim.

Gribētos man pabeigt domu -
Nevaru vairs saņemties.
Lieku plecos ceļa somu
Dodos tālāk priecāties.

Tags: bēdas, laime, pēdas