Starp nebeidzamiem bruģa ceļiem, asfaltiem un smalku smilti
Pastaigājas dzīvās būtnes, kam vienmēr kautkur paliek silti.
Pat ziemeļpolā, ledus gūzmā, kur lācis lāčo lāča sūdā,
Tam ķepai tomēr paliek silti, kaut sūdi nav tie debess milti.
Parādās tur vientuļš cilvēks, kam sabiedrība skarba šķiet,
Tas bēg no tādiem pašiem vilkiem, tam liekas – dabā labāk iet,
Bet apmāns tikai viņa sirdī un madli viņa domās pūst,
Ja vienu brīdi laimīgs skrieni, tad otrā brīdī skumji kļūst.
Pat ļaužu barā – tūkstošos – var cilvēks itin vientuļš būt -
Viņš nesteidz draugus trūkstošos šai brīdī meklēt, atkal gūt,
Bet reizi pienāks ceļam posms, kad likteni būs jāizvēl,
Tad cilvēks jutīs skarbo domu: “nekad neviens man nepavēl!”