Sensenos laikos, kad vēl cilvēks staigāja, kārnīdamies stāvus, kad jūrās mitinājās nenoskaidrojamas izcelsmes radības, kad vientuļais citplanētietis iesaldēts gulēja savā ledus zārkā, kādam tēvam piedzima dēls. Patiesībā tas dēls piedzima mātei, bet tur jau bez tēva līdzdalības nevarēja neko izdarīt… Nu bet jūs jau sapratāt, jo latviešu tautas pasakas esiet lasījuši visi.

Tā nu šis tēvs, kas joprojām kārnījās, raiti ejot pa meža taku un pat medījot zvērus, ja pagadījās kāds maktenāks radījums, nosauca savu pirmdzimto, un, kā izrādījās, arī vienīgo dēlu par Emofāciju. Emofācijam nav nekāda sakara Bonifāciju, jo Bonifācijs bija vienkāršs latgaļu puika, kas dzīvoja daudzus gadu tūkstošus pēc Emofācija, taču arī Bonītis ir guvis šo to no EMO (tā Emofāciju dēvēja lielākā daļa apkārtesošo, jo neko sarežģītāku par “emo”, “gaļa”, “ēst” un “meties rāpus” viņi vēl nemācēja izteikt savas mazattīstības dēļ).

Triju gadu vecumā Emo neko nesaprata. Viņš skatījās apkārt, bet cilvēkos jutās kā zvēru barā, kas neko nesaprot un negrib saprast. Viņi nemācēja pateikt vairāk kā piecus vārdus, viņi staigāja apkārt kārnīdamies un neslaukot dibenu. Viņi vienkārši bija pretīgi. Un ielīda nabaga puisēns stūrītī paraudāt. Šī nodarbe viņam laika gaitā izveidojās par tādu kā hobiju, tāpēc nu jau pat pēc vairākiem gadiem viņš katru rītu mēdza ierauties stūrītī un nedaudz paraudāt.

Aptuveni piecu gadu vecumā viņš bija mēģinājis izteikt savam vienaudzim Hrū aizrādījumu, ka pakakājot ir jāmāk arī noslaucīt dibens, citādi pie jēlā gaļas kumšķa nenormāli smird un ir grūti šādā smirdoņā ar zobiem plēst ādu no dzīvnieka miesas nost. Par šādu apvainojumu Hrū viņu iegrūda sūdos un sāka darīt to katru dienu. Ar laiku Emo saprata, ka mazgāties vairs nav jēgas un staigāja melnās drānās, joprojām katru rītu nedaudz paraudot par smago dzīvi.

Aptuveni septiņu gadu vecumā Emo tika smagi piesmiets. Viņam bija jāizzog no pterodaktila ligzdas vienu olu, bet putns, mukšanas brīdī, bija spējis ieknābt nabaga puisim dibenā. No tā laika Emo dibens sāpēja visu laiku: gan ejot, gan sēžot, gan vienkārši stāvot pie upes malas. Un Emo palika ļoti noskumis. Sāka raudāt arvien biežāk un pārvērta savu hobiju regulārā ikstundas pasākumā, nedaudz paraudot un pagaužoties par smago dzīvi.

Pienāca puiša četrpadsmitais gads un tēvs viņam teica: “tev jāizvēl sieviete, kas šūs drēbes un audzinās tavus dēlus! Es tev palīdzēšu!” Un, nemaz neprasot Emo domas, tēvs viņam izvēlējās miesās vispadevušāko sievieti, kāda vien ciemā bija atrodama, kaut arī pats emo bija kalsns un tādai nemaz nepiemērots. Ieraugot drausmīgo skatu, Emo saprata, ka nu vairs glābiņa nav. Viņš sāka pilnā balsī raudāt un meklēja pēc akmens ar asu malu, lai varētu sagriezt sev vēnas un atvieglojumā nomirt, bet neviens akmens nebija pietiekami ass…

Katru dienu, mēģinot sevi nogalināt, Emo raudāja arvien vairāk, līdz sāka plēst savus melnos, netīros matus, kas izveidojās tādā dīvainā frizūrā, bet tas nelīdzēja. Katru nakti viņam bija jācenšās, lai gūtu sev dēlu, bet tā tas arī nepiepildījās.

Tikai pēc ilgiem 43 gadiem mazie bērni, kas dzima jau nākamajām paaudzēm, spēja izrādīt tādas pašas intelektualitātes pazīmes kā Emo. Un visi šie bērni gribēja līdzināties šim cilvēkam, kas ir gudrāks par pārējiem, kam ir savs stils un savi hobiji. Vēl šobaltdien šādu bērnu ir ļoti daudz un visi viņi sevi ar lepnumu dēvē par EMO.

Tags: Bonifācijs, dzīve, dzīves jēga, emo, filosofija, izpratne, senie laiki