Starp sniegpārslām un akmens jūrām,
Starp tukšiem padebešiem, melnu zemi,
Reiz peldēs laiva sudrab burām,
Tā sargās mūžibai tik sevi.

Reiz slieka raks caur cietu zemi,
Caur māliem, akmeņiem un granti,
Bet neredzēs tā priekšā sevi,
Tai nebūs lemts būt resnai vantij.

Un atnāks kādreiz cilvēks mazs,
Kas nespēs pacelt roku savu,
Bet skanēs viņa sirdī takts,
Kas pacels spārnos sirdi tavu.

Tags: buras, cilvēks, jūtas, sirds