Stāsts tapis pateicoties foršajam koko, kurš ir vislabākais un visforšākais, un visskaistākais, un vispār vispārākais rūķis pasaulē.
Balstīts uz nereāliem notikumiem.
Kvadrātiekavās būs autora piezīmes.

Dzīvoja reiz mazs mazītiņš rūķītis [diršu]. Patiesībā viņš nedzīvoja, bet eksistēja. Cauru gadu viņš tikai to vien darīja, kā gulēja mežā savā alā un ne par ko nedomāja un nerūpējās. Viņš bija laimīgākais rūķis pasaulē [diršu]. Tomēr katru gadu atradās pidari, kas sačakarēja visu foršo miegu, jo nāca pizdjīt eglītes mežā.

Varbūt tie pidari nemaz nebūtu pamodinājuši laimīgo rūķi, bet sagadījās tā, ka no rūķa pirdieniem zeme kļuva labāk mēslota un līdz ar to tur arī sāka augt visskaistākās eglītes.

Garšs stāsts, īsas beigas. Sadusmojās mazais rūķītis un izcirta visas aptuveni 80 eglītes [dzirdēju ziņās, ka tā noticis], aizveda uz tirgu, pārdeva, tad nopirka par sapelnīto naudu šmigu un pelmeņus, aizbrauca atpakaļ uz mežu, sarijās pelmeņus, sadzērās šmigu un nu jau kādus 6 gadus dzīvo laimīgs… Es tikai tagad domaju, nez cik ilgi? Jo jaunās eglītes jau pastiepušās!

Šo brīnišķīgi sirdi aizkustinošo stāstu Šreks katru gadu stāsta saviem bērneļiem Ziemassvētku vakarā. Es nevarēju klusēt un nepadalīties, lai arī Jūsu bērni šajā svētku vakarā dzird beidzot kaut ko jauku.

Priecīgus ZS! :*

Tags: bezsakars, koko, novēlējums, rūķis, Ziemassvētki