Reiz slieka raks caur cietu zemi,
Caur māliem, akmeņiem un granti,
Bet neredzēs tā priekšā sevi,
Tai nebūs lemts būt resnai vantij.

Un atnāks kādreiz cilvēks mazs,
Kas nespēs pacelt roku savu,
Bet skanēs viņa sirdī takts,
Kas pacels spārnos sirdi tavu.

Kad vientuļš lauks ar tevi runā,
Kad uzsmaida tev katrs krūms,
Tu atkal maldies domu jūrā,
Tu meklē saldmi nedaudz drūms.

Ar kāju iebrien kādā peļķē,
Ir dzirdams viegls šluru ļur,
Tā pat kā kaut kur dziļi peklē,
Kāds velniņš ugunskuru kur.

Kaut skaties tu debesīs zilās,
Kaut veries tu acīm piemiegtām.
Kaut kur tas putniņš spārnus cilās,
Kas domāts tavām pusdienām.

Un atkal lauks ar tevi runā,
Tu nesaproti, kāpēc tā?
Tas esi tu, kas skaļi domā,
Tu pats, kad esi nomodā.

Vi vi, te te,
Kasi, kase,
Te te, vi vi,
Te te, te te,
Te te te, vi vi
Vi vi te.

Te vi vi, te,
Vi vi, te te,
Te vi vi, te,
Vi vi, te te.
Vi vi, vi vi,
Te te, te te,
Kasi, kase,
Vi vi, te te.

Novēlots sveiciens sievietēm sieviešu dienā!

Tavas zilās acis,
Dzirkstošas kā ūdens malks,
Manai sirdij mīļi sacīs,
“Būs mums šodien vakars smalks!”

Tavas zilās, dzidrās acis,
Mani tā vien klātu velk,
Vairs neviens man nepasacīs,
Ka nespēju es kalnus velt.

Tavas zilās, baigās acis,
Spiež ar spēku mani nost.
Tagad jūtu, ka būs tracis,
Jo vakarā es eju kost.

Tad, kad Simbel ielien čatā,
Visus džekus drebul’s krata,
Katrs pielien tā kā spēj,
Mīlas ūdentiņu lej.
Simbel tikmēr doma prātā,
- Analizēt dikti “spārda” -
Kurvīti pēc kurvīša -
Nebūs mīlas burvīša!

Nedaudz vakar laikam biju iedzēris un, čatojot ar blogeriem, parādījusies man iedvesma. Ģirts to visu savācis un pat publicējis.

Nu ko? Piedāvāju arī šeit, bet atcerieties, ka neaizrāvos ar sevis cenzēšanu.

Zaļā Švabra baltiem matiem,
Mētājas ar intīmskatiem.
Džeki tikmēr vēsā mierā,
Mērcē krānu siltā pienā.

Zaļā Švabra baigi krutā,
Tekstus pārgalvīgus drukā.
Gan jau atnāks kaut kāds vīriņš
Kura daikts būs gaisā stīviņš.
Švabra tūdaļ atmaigt steigsies,
Mīlestība abiem veiksies.
Beigās džekiņs rādīs ģīmi -
To, kas drāž tik, nevis mīlē.

Esmu lops no visām pusēm
Esmu mērglis, nav ko klusēt.
Reizēm grūti noturēties,
Pat, ja gribi paspēlēties!

Skaistā švabra vienmēr smaida,
Tā vien mani mājās gaida.
Es, kā pidars, vienmēr lopā,
Nevaru pat pasist rokā.

Netīkās tev Ģirtu lolot,
Patīkamus mirkļus solot?
Pasūtīs viņš tevi ratā,
Iediršot pat nedaudz kaktā.

Draugam baigi vientuļš skatiens
Draugos nevēlas tas nekad brist.
Baidās – atnāks vīriet’s paties,
Pasūtīs tas viņu dirst.

Vagīnu kad drātē akli
Laiza sūdus tā kā prieks,
Meitene tad tikmēr čakli,
Citam sūkājot, vien spiegs!

Izdomāju uzrakstīt es prozu…
Ieņēmu es ērtu pozu,
Paskatījos nedaudz apkārt,
Bļa, pat cirvi te var pakārt…
Tas nekas – es nedaudz elšu,
Ne jau savu daiktu pelšu.
Vainīgs, protams, tikai dzērums -
Nenāk laukā baltais lējums…
Sagruzījos tagad lēni,
Liekas – visi apkārt ķēmi!
Kāpēc viņi mājās kūko,
Tad kad es uz daiktu lūko?
Ai nekas – tiem citiem grūti -
Jāslauka ir pašiem sūdi!
Es te vēsi noliek’ kluci,
Smaidu, kamēr citi lupī!

Vai drīkst tā vai nedrīkst,
Kas pasacīt spēs?
Vai dzīvnieciņš nepīkst,
Kad kāds viņu plēš?

Nav grūti būt laimīgam,
Grūti ir spēt
Laimīgam laimīgo noturēt.

Mirt vieglāk kā dzīvot,
Bet dzīvot ir mirt.
Kad skaļi tu domā,
Tad pārējie dzird.

Ne postā ir laime,
Bet laimē ir posts.
Bez laimes tu atkal
Kā rūguma pods.

P.S. Dzejolītis tapis 3 piegajienos un katru reizi savādākā garastāvoklī

Samīz bedrē, aizsvied glāzi
Varbūt sadauzi ar’ vāzi.

Paskaties tu viņai acīs,
“Ehh, tu atkal sapņo”, viņa sacīs.

P.S. Un tagad izlasi to visu ātri!

Izrādās, ka soma liela,
Pārdomām nu rodas viela:
Iekšā liku zābaciņus,
Platas bikses, pīrādziņus,
Lien tur arī krievu šņabis,
Alus, viskijs, puvis krabis.

Nu es zinu, kas ir labi -
Snows ar zābīšiem un šņabi.
Nebūs vairs man skumji braukāt,
Citus idiotiem saukāt.
Vai tas vācietis vai īrs,
Viņš man tā kā smilšpapīrs.
Stāv viņš ceļā, glupi smaida
Sniegu sejā mulsi gaida.

Štrunts ar vāciešiem un īriem,
Nesauks tos neviens par vīriem.
Tā kā šnabis vēl ir plauktā,
Jāiziet būs šodien tautās!

Piere atsitas pret sienu,
Kājai uzkrīt kaut kas smags,
Es joprojām tālāk eju,
Nepalikdams pārāk traks.

Varbūt tomēr esmu jocīgs,
Varbūt dzīve tāda šķiet,
Taču jūtu gaismas jūkli,
Kas man acīs taisni iet.

Nesmird vairāk puvums zemē,
Nejūtu es mocību,
Gaisma dara mani aklu,
Radot šito spocību.

Neesmu bijis pagrabā,
Neesmu bijis bedrē,
Prāts ar mani spēlējas,
Rādīdams, kas redzams peklē.

Putni apkārt čivina,
Zāle paijā pēdas…
Kāpēc radu spocību?
Kāpēc gribu bēdas?

Putns pārlido pār galvu,
Putns balts un ļoti skaists,
Saprotu nu es ar baudu,
Manī mājo kaut kas baigs.

Saprašana paceļ spārnos,
Iedur krūtīs kaut kas ass,
Izzūd tumsa kaut kur vējā,
Palieku kā cinīt’s mazs.

Noguļos uz zemes lēni,
Paskatos uz debesīm,
Visi esam zemes bērni,
Visi laimē dzīvosim.

Gribētos man pabeigt domu -
Nevaru vairs saņemties.
Lieku plecos ceļa somu
Dodos tālāk priecāties.