Es sēdēju pie dzeltenās letes un malkoju kaut ko garšīgu. Sēdēju pie letes viens pats un man priekšā rosījās bārmenis. Viss bija diezgan klusi un nesatraucoši, bet tad man blakus nosēdās kāda ļoti skaista sieviet. Kā izrādījās, tad viņa bija diezgan svarīga šajā iestādē, jo bārmenis uzreiz ielēja viņai kaut ko glāzē, pat nepaprasījis, ko viņa vēlās.

Sieviete, kuras slaidais augums bija ietērpts elegantā sarkanā kleitā, tumšiem pagariem matiem, ļoti skaistu seju un nepārspējamu smaidu, uzsāka ar mani sarunu. Saruna ritēja kā miglā un no tās neatceros itin neko. Atceros tikai, ka nespēju noteikt viņas vecumu… Skatījos uz viņu un sapratu, ka viņa ir brīnišķīga. Ilgi nerunādami, mēs vienkārši sākām skūpstīties… Dažas virtuozas mēles kustības vēlāk es sapratu, ka man ir jāiet. Nemaz nevaru iedomāties iemeslu, kas spētu mani tādā steigā vilkt projām no viņas, bet tāds pilnīgi noteikti pastāvēja.

Es rakstīju uz salvetes savu telefona numuru, bet atskārtu, ka neredzu, ko rakstu. Plaksti bija smagi kā akmens. Mēģināju vērt vaļā abas acis, tad tikai vienu, tad atkal otru… Ar trim piegājieniem biju uzrakstījis. Pēc ilgām mocībām es tomēr saskatīju savu tālruņa numuru uz salvetes… un tas bija pareizs. Dzeltenā salveta ieslīdēja viņas pirkstos…

Es pamodos….

Pasaule savā būtībā pakļaujas troksnim, kas ir visapkārt, bet nav nekur. Cilvēki nemēģina būt paši, toties mēģina pielāgoties vispārējai laika burzmai, ko veido cilvēku nespēja būt savādākam. Nekad cilvēki neattīstīsies, ja visi mēģinās domāt vienādi.

Man šķiet, ka no šī kaut kas kaut kad varētu sanākt.

Kārlis sen nebija tā sēdējis viens pats meža vidū. Savā iecienītajā vietā. Neliela kalna galā viņš bija ierīkojis nelielu ugunskura vietu starp četrām lielām eglēm. Viņš te nāca tikai ziemā… tikai tad, kad vajadzēja padomāt… padomāt vienam pašam. Tad uguns, sniegs un koki palīdzēja atbrīvoties. Svaigais gaiss, miesās urbjošais aukstums un tajā pašā laikā karsti sildošais ugunskurs atviegloja dvēseli un palīdzēja pārdomāt dzīvē svarīgo un nesvarīgo.

“Vai tiešām ir kāda atšķirība starp mirušu un vienkārši aizgājušu cilvēku?” viņš jautāja ugunskuram. “Kas patiesībā ir sliktāk? Ciest tikai vienreiz, vai ļauties vājumam un ciest vairākkārt? No esības jau izmukt nav iespējams. Tas aizgājušais var atgriezties. Viņš var atgriezties un aiziet vēlreiz. Viņš var sāpināt vēlreiz, nomirušais nesāpina. Nomirušais nekad nav vēlējies sāpināt. Varbūt arī aizgājušais nedomāja neko ļaunu. Bet sāp abos gadījumos. Tikai ir rētas, ko viegli uzplēst, bet ir tādas, kas tiek paslēptas zem spēcīgām bruņām un nekad vairs netiek atkailinātas.”

Mežs klusi šalca. Uzpūta kāda vēja plūsma un pameta uguni uz augšu. Tā pacēlās kā mežonīgs, bet savainots putns. “Lidošanas nebūs,” Kārlis nodomāja, “šis putns paliks salauztiem spārniem. Kā mēs visi, kas salauztiem spārniem sēžam uz zemes un neļaujamies lidot. Reizēm tomēr ir jālaižas un projām, tad nebūs nojausmas par to, kā būtu, bet būs miers, jo nebūs savādāk. Sāpei burvju raksturs – tā, lai arī ļoti lēnīni, bet tomēr mirst.”

Uguns noplaka, vējš norima un saule pazuda aiz kokiem. Bet domas neizgaisa. Nekad vairs nebūs tā kā bija. Pat pēc miljons gadiem nebūs. Ir jārēķinās ar cēloņiem un jārēķinās ar sekām. Ar to jārēķinās visiem. Pat Kārlim, kuram nu jau viss bija vienalga.