Archive for the ‘Proza’ Category

29
Feb

Pats sev kalējs, pats sev zirgs

   Posted by: koko   in Proza

Starp nebeidzamiem bruģa ceļiem, asfaltiem un smalku smilti
Pastaigājas dzīvās būtnes, kam vienmēr kautkur paliek silti.
Pat ziemeļpolā, ledus gūzmā, kur lācis lāčo lāča sūdā,
Tam ķepai tomēr paliek silti, kaut sūdi nav tie debess milti.

Parādās tur vientuļš cilvēks, kam sabiedrība skarba šķiet,
Tas bēg no tādiem pašiem vilkiem, tam liekas – dabā labāk iet,
Bet apmāns tikai viņa sirdī un madli viņa domās pūst,
Ja vienu brīdi laimīgs skrieni, tad otrā brīdī skumji kļūst.

Pat ļaužu barā – tūkstošos – var cilvēks itin vientuļš būt -
Viņš nesteidz draugus trūkstošos šai brīdī meklēt, atkal gūt,
Bet reizi pienāks ceļam posms, kad likteni būs jāizvēl,
Tad cilvēks jutīs skarbo domu: “nekad neviens man nepavēl!”

Nezināju, kurā sadaļā šo lai lieku, bet gribējās tomēr ielikt ;)
17
Dec

Sunītis

   Posted by: koko   in Proza

Nemaz ne skumdams, ne maz ne priecājoties,
Pavisam mierīgs, pavisam straujš,
Kaut kur te patās, kaut kur jau tālu,
Skrēja sunītis ar lielām ausīm,
Skrēja sunītis un rēja.

Nemaz ne netīrs, ne maz ne tīrs,
Ar melnām ķepām, baltiem zobiem,
Tas skrēja pretī putnam,
Lai noķertu to, kas nav vairs uz zemes,
Bet vienmēr atgriežas, lai ķircinātu.

Nemaz ne dusmīgs, nemaz ne priecīgs,
Sunītis skrēja pretī tam, ko nekad nenoķers.
Vai viņam ir jāskumst? Vai viņam ir jāraud?
Nē! Sunītim ir, kurp tiekties…
Varbūt kādreiz, bet varbūt nekad,
Tomēr mēģināt – nav zaudēt.

Sunītis apstājās, putns aizlidoja,
Bet atmiņas palika.
Rītu atkal… Parītu vēl…
Un tā visu mūžu,
Jo sunītim prieks, ka tam ir pēc kā tiekties,
Sunītim prieks, ka viņam ir iespēja skriet.