Profesors Tilbergs sēdēja savā iemīļotajā krēslā ar milzīgo atzveltni. Priekšā viņam bija portatīvais dators, kurā interneta iespējas ļāva izlasīt jaunākās ziņas. Šis cilvēks bija neliela auguma, tomēr spēcīgas miesasbūves. Smagie dzīves pārbaudījumi bija devuši artavu šī cilvēka izskatā. Savos piecdesmit gados viņš izskatījās daudz vecāks nekā patiesībā bija. Ugunsgrēkā apdegusī seja bija neskaitāmas reizes operēta, tomēr pēdas bija vēl joprojām redzamas. Bārdas rugāji bija tik pat sirmi kā mati. Lai arī profesors nebija sabiedrisks cilvēks, tomēr apdegumi viņam derdzās. Tieši tāpēc viņš veltīja visu savu dzīvi tikai darbam un sava vienīgā bērna nākotnei.

Istabā ienāca Kārlis.
- Sveiks, tēti! Kā veicas ar taviem eksperimentiem? Vai vēl nav apnicis? – Kārlis nometa savu mugursomu uz grīdas. Klāt uzreiz pieskrēja mazs plušķītis. Šo suni Kārlis kādu ziemu bija atradis guļam sniegā, Tēvs sākumā bija pret, bet suni tomēr atstāja. Tagad Spalvainis bija kļuvis tik mīļš, ka bez viņa dzīve būtu nepilnīga. Kārlis apsēdās uz grīdas un sāka ķemmēt suni.
- Es jūtu, ka esmu tuvu atrisinājumam. Kaut kur ir neliela kļūda. Vienreiz man jau bija izdevies iegūt materiālu, kas savā vieglumā pārspēja putna spalvu, bet izturēja daudz vairāk nekā jebkurš metāls jebkad spētu izturēt.
- Jā, jā! Šo stāstu es dzirdu katru dienu jau divus gadus pēc kārtas.
- Ja nebūtu šī ugunsgrēka… Visi mani pieraksti tika iznīcināti. Tvana gāze iznīcināja manu smadzeņu labākās krokas. Es nespēju atcerēties CAB13 sastāvu. Mans brālis to atklāja pirms nāves.
- Tēti, tu nekad neesi stāstījis, kā viņš nomira. Tavs brālis bija piecus gadus jaunāks par tevi.
- Un piecas reizes arī gudrāks.
- Lauri, Kārli, nākat vakariņās!
- Jā, jā! Esmu izbadējies kā pieci vilki! – Lauris piecēlās kājās un gāja uz ēdamistabas pusi.
- Tēt, bet kā tad ar tavu brāli?
- Pie vakariņu galda pastāstīšu.
- Mam! Es ieskriešu dušā un tad atnākšu. Varat sākt bez manis! – Kārlis uzskrēja pa kāpnēm mājas otrajā stāvā.

Šo ēku profesors bija mantojis no sava tēva. Rīgā tādu vairs nemaz tik daudz nebija. Šī ēka bija celta vēl deviņpadsmitajā gadsimtā. Pat mēbeles bija no tā laika, kad vēl Laura vectēvs bija dzīvs. Šī trīsstāvu ēka, celta uz modernisma izejvielu pamatiem un apdarē pārspēdama pat Parīzes Dievmātes katedrāli, bija trīs stāvus augsta. Jau no liela attāluma varēja secināt, ka te dzīvo bagāti cilvēki, kaut arī tik bagāti viņi arī nebija.

Tā nu Kārlis iegāja duškabīnē, kas atradās tieši blakus lielai džakuzi vannai, ko profesoram, par sasniegumiem zinātnē un veselības atjaunošanai, bija dāvājusi izglītības un zinātnes ministrija.

Ātri noskalojies, Kārlis aizgāja uz ēdamistabu, kur uz galda stāvēja ļoti smalkas pusdienas.
- Kas mums par svētkiem, mam? Vai esmu kaut ko palaidis garām?
- Lai tev to labāk pastāsta tavs tēvs.
- Jā man jau sen tev to vajadzēja pateikt. Bet tu ēd, lai netērētu tavu dārgo laiku. Māte teica, ka tev vēl šodien ir padomā aizbraukt pie Leonoras.
- Jā, paldies! – Kārlis apsēdās pie galda un ielika šķīvī vārītus kartupeļus, kurus pārlēja ar gaļas mērci. Tam visam klāt pielika svaigus salātus un ielēja glāzē sarkanvīnu.
Visa ģimene sāka vakariņas mierīgā gaisotnē. Pienāca laiks desertam, tēvs palūdza Alleti novākt galdu un atstāt uz pāris minūtēm viņu ar Kārli vienatnē.
- Es jau tev apsolīju, ka pastāstīšu, kas notika ar tavu tēvoci. – Bija skaidrs, ka profesoram par to ir ļoti grūti runāt. – Toreiz mēs strādājām pie valsts pasūtījuma izveidot materiālu, kas būtu ļoti viegls un tajā pašā laikā saglabātu vismaz tik lielu izturību, kā materiāls, ko liek bruņu vestēs. Tavam tēvocim izdevās atklāt vajadzīgā sakausējuma formulu.
Mums bija vēl viens kolēģis, kas pēc negadījuma pazuda.
- Kāda negadījuma?
- Ugunsgrēka, protams. Un šīs ugunis Māris arī norija. Viņš mira, mēģinādams glābt mūsu darbu. Es apdegu, kad centos glābt viņu. Vēl pirms nāves Māris man pateica, ka plānu vairs laboratorijā nebijis, bet slepenās formulas nozīmīgāko daļu mans brālis bija paslēpis.
Es secināju, ka ugunsgrēks nebija nelaimes gadījums, tāpēc nolīgu privātdetektīvu, lai atrod profesoru Lorniku. Viņš bija pazudis bez pēdām. Taču šodien es pabeidzu atjaunot mana brāļa mūža darbu. Nākošnedēļ ar to iepazīsies arī visa pasaule. Un tieši tagad mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo es neticu, ka Lorniks šo vielu ir atklājis. – Lauris pasniedza dēlam atmiņas karti. – Šo karti noglabā drošā vietā, jo tā ir mana darba atslēga.
- Jā, labi! Bet kāpēc tev to ir jāglabā?
- Tas ir vienīgais formulas eksemplārs. Un ir ļoti svarīgi, lai to neviens neatrastu.

- Neviens uz visas pasaules vēl nenojauš, kas notiks. Vēl tikai nedaudz, un es pierādīšu visiem to, ka neviens nav pasargāts ne no kā. Lai arī viņi domā, ka neironu ierocis ir pats varenākais, ko zinātne spēj dot, es to apgriezīšu kājām gaisā.
- Kas tev šoreiz ir padomā? Kāpēc tu neliecies mierā?
- Sten, klusē! Ne tev būs spriest par to, ko esmu nolēmis. Tev būs man jāpalīdz.
- Ko man atkal ir jādara? Tavi trakie plāni man jau ir pieriebušies līdz pēdējam!
- Klusē, Atradeni! Vai tad es tevi nepieņēmu? Vai tad es tev nedevu pajumti? Nu ir pienācis laiks atdot parādus! Tu darīsi to, ko es likšu, jo man tā gribās.
- Bet es nezinu, kas tev ir padomā.
- Tavs uzdevums ir niecīgs – tev jānogalina viens cilvēks.
- Ej tu galīgi dirst!
- Ne tik strauji, puisīt! Neaizmirsti, ka es kontrolēju tavas mehāniskās sirds darbību. Nelaimīgā gadījumā, es varu netīšām nospiest pults podziņu. Vai atceries, kas tad notiks? Es tev varu atgādināt – tu mirsi. Tava sirds stāsies lēnām. Tu mirsi ar lielām mokām. – Profesors Lorniks nospieda pults pogu un Stenlijs iekaucās sāpēs kā sašauts suns. Bet profesors ar patiku noskatījās riebīgajā ainā, kad cilvēks krampjos raustās aiz sāpēm. Viņš mitējās tikai tad, kad nabaga puisis bija zaudējis samaņu.
- Mūsu saruna nav galā. – Lorniks izdvesa un aizgāja, atstādams Stenu vienatnē ar sāpēm, guļam uz mitrās pagraba grīdas. Viņu apņēma auksta tumsa. Apkārt varēja just tikai pelējuma un ķīmisko vielu smārdu.

Tā kā esmu zinātniskās fantastikas cienītājs, tad sižets var aizvīties un savīties nereāls, taču reālistiskā aspektā. Nebaidies no tā. Ja nepatīk, tad vienkārši nelasi!

2022.gada pavasaris.

Ezers ir tik rāms, ka neredz nevienu, pat ne vismazāko, vilnīti. Zāle jau ir sazaļojusi, lapas kokos ir izplaukušas. Putniņi jautri čalo. Neviens nespēj iztraucēt brīnišķo mirkli. Silts dienvidu vējš glāsta Leonoras brūnos matus. Viņi sēž uz deķa, kas klāj mīksto zāli. Kārlis ir apķēris Leo ap vidukli un kaislīgi viņu skūpsta. Jaunās sievietes pilnīgās lūpas ir piekļāvušās Kārļa negausīgajai mutei, taču šoreiz viņi nesteidzas, jo nekas vairs nevarēs sabojāt šo mirkli. Visi pārdzīvojumi ir galā…