Nejauši uzgāju šo interviju, kuru sniedzu Daugavpils 1.ģimnāzijas literārā žurnāla “Seja” korespondentei. Man liekas, ka jau tad es biju nelabojams optimists-mazahists. Ja interesē, tad…
1. Kāda sajūta ir zinot, ka drīz būs jāatvadās no skolas un klasesbiedriem?
Nu tā grūti ap sirdi jau paliek… Sāc domāt par dzīvi vairāk kā vajadzētu. Ko es varu pateikt par atvadīšanos no skolas? Iestāšanās te bija visai spontāna ideja, kas visai spontāni arī piepildījās. Te mācos tikai 3 gadus, bet tie paskrēja tik ātri, ka ar skolu pat neapradu. Grūti būs šķirties no cilvēkiem, sevišķi, no klasesbiedriem… Bet kas to lai zina, kur un kad mēs vēl satiksimies… Jāskatās dzīvei tieši acīs un jāmēģina to pavērst tā, lai tā kalpotu man, nevis es viņai…
2. Par ko tu domā pēdējā skolas nedēļā?
Vajadzētu jau domāt par eksāmeniem un parādiem, ko cenšos arī darīt, bet vairāk nomoka domas par to, ka „labās dienas” beigsies un nāksies dzīvot tā, kā pats spēšu, jo vairāk neviens mums klāt nestāvēs – nebūs skolotāju un audzinātāju, kas mūs visu laiku dīda, vecāki uz mums skatīsies jau vairāk kā uz cilvēkiem ar savu viedokli… Tas būs grūti… Kā es tagad atkal gribētu būt bērnudārzā….
3. Vai tu plāno apmeklēt absolventu vakarus?
Jā, man tāda ideja galvā neliek mieru, bet vai es uz tiem tikšu? Grūti mūsdienās jauniem cilvēkiem ar to laiku, bet es centīšos… No manis jūs tik viegli netiksiet vaļā… Gan jau jūs par mani vēl dzirdēsiet un daudz…. (Tas tāds lielīšanās mēģinājums, bez kura es nevaru dzīvot).
4. Ko tu gribētu pateikt skolotājiem?
Es domāju, ka lielākā daļa skolotāju jau zin, ko es gribu viņiem pateikt… Nu sliktu neko es par viņiem teikt nevaru… Protams, ir bijušas nesaskaņas, vilšanās un pārdzīvojumi, bet viņi taču tikai dara savu darbu… Daudzi domās, ka esmu liekulis, bet ticiet man, es zinu, ka viņiem nav mazāk grūti ar mums tikt galā, cik grūti ir mums mācīties… Lai arī mēs saprotam, ka daram slikti, tomēr no nekārtībām stundu laikā ir ļoti grūti atteikties… Tomēr es domāju, ka skolotāji un skolotājas uz mums ar „baltu aci” neskatās, esceru, ka viņi mūs saprot… Es tikai gribu teikt, ka jaunākās paaudze aug daudz brīvāk un nepiespiestāk, tāpēc skolotājiem ar katru gadu būs arvien grūtāk… Mēs esam tikai kā „iesildītāji” slavenu grupu koncertos. Skolotāji, jums vēl daudz grūtību priekšā! Tomēr jūs esiet suga, kas ir sīksti kā… nu nav vēl izdomāts tik ciets un sīksts materiāls… jūs izturēsiet… Novēlu, lai tikai pacietības nepietrūkst!
5. Ko tu gribētu pateikt klasesbiedriem, skolēniem no paralēlklasēm?
Nu ja, vienas intervijas laikā tik daudz nemaz nepierakstīsi… Pateikšu tikai to, ka esmu optimists un domāju, ka mums visiem pats grūtākais ir tikai priekšā… Novēlu tikai nepadoties tam, kas nomāc un saka – nav jēgas – tie ir meli, jēga ir… un tā sākās tur, kur tu sāc to meklēt… Dzīive ir tikai bezgalīga meklēšana, kas nekad nebeigsies, bet tas ir interesanti, jo meklējot vienu, var atrast daudz ko citu…
6. Kas tev visvairāk paliks atmiņā sakarā ar skolu?
Cilvēki, jautrība, skumjas… laikam dzīve, kas ir tikai skolā, draugi, kādi ir tikai skolas laikā un skolotāji, kas māca un grib iemācīt… jā, un vēl pats…
7. Ko tu gaidi no nākamā gada?
Grūtības, vienas nebeidzamas grūtības un atpūtu starp tām. Es zinu, kas būs… Vienu brīdi māks depresija, tad gribēsies visu beigt, un tad es pieradīšu… Nekā jauna nebūs, jo es to jau esmu piedzīvojis pirms 3 gadiem, kad iestājos te, tikai ar to atšķirību, ka te bija vieglāk… Dzīve rādīs, kā tur būs, gan jau izdzīvošu… Ņemšu no tās visu ko varu paņemt, jo „ņemdams jau neviens nabags nav palicis!”…
8. Kādi ir tavi plāni, sapņi skarā ar nākotni?
Es ceru, ka visiem izdosies tas, ko viņi grib… Es ceru, ka tas izdosies arī man… Mans lielākais sapnis ir neaizmirst un netikt aizmirstam… Tad jau nāks augstskolu beigšana, darbs, draugi, varbūt ģimene (es ceru, ka tā man būs… gribu vismaz 2-3 bērnus), laimīgas vecumdienas mazbērnu sabiedrībā, māja uz kalna un ūdeņu ieskauta, mauriņa pļaujamais traktoriņš, veca sieviņa, kas lamājas par to, ka nedzirdu tik labi kā gribētos, miers un saticība, un laimīgas un vieglas beigas…
9. Vai rakstīšana tev ir aizraušanās, hobijs un vai tu plāno turpmāk rakstīt?
Kā nu tur būs… Ar rakstīšanu man bija visai grūti pēc devītās klases eksāmena, laikam biju izsmēlis visu savu dvēseli… Bet nu jau sāku kaut ko atkal rakstīt… Turpmāk ceru uzrakstīt kādu tematisku rakstu kādai avīzei, ja radīsies iedvesma, gribu parakstīt arī kādus stāstiņus (laikam tomēr nopietnus, jo man pēdējais [stāsts] lika sirdij drebēt… nu baigi labā sajūta, ka paša rakstītais spēj kaut ko tādu izdarīt), man ir padomā romāns, bet tas top tik lēni, ka nezinu, vai kādreiz to pabeigšu…
Visi mani darbi top no sirds.. es nevaru rakstīt visu laiku un vienmēr, jo man nav tik liela dvēsele… tā reizēm pagurst uz nedēļu, mēnesi… Dažreiz vairāk… Tomēr ceru, ka tā nepagurs tik tāl, lai man nebūtu par ko rakstīt, tad nebūs nekādas jēgas arī turpmākai dzīvei, jo pat stāstā par lielo zivi ir daļa manas sirds…
10. Kas skolā ir bijis visgrūtākais?
Visgrūtākais tikai būs…
Es domāju, ka būs grūti sadraudzēties ar klasesbiedriem, bet viņi mani pieņēma tādu, kāds es esmu… Es domāju, ka ar skolas gadiem man ir paveicies…
11. Ko tu gribi novēlēt tiem, kas paliek te pēc tevis?
Nebaidīties no grūtībām, jo tādas skolā nepastāv… Tās ir tikai tad, kad skolēns domā par to, ka kaut kas ir grūti… Nekas nav grūti, tikai nevajag apjukt… Jāmācās daudz runāt tā, lai citi nesaprastu, bet domātu, ka tu runā gudri… Nebaidieties no mācībām skolā, baidieties no tā, ka to būs kādreiz jāatstāj…
Nesteidzieties novecot, jo labākie gadi skrien vēja spārniem, bet atpakaļ tie nenāk… Beidzot skolu jums jau būs puse no 36. Šausmas… Jau vecs un pagalam… Dzīvojiet…
P.S. Viss ko te varējāt izlasīt ir patiess dzīves stāsts un pārdomas… Darbojošās personas nav izdomātas un ir reālas… Tas ir dialogs, kurš vairāk atgādina monologu, jo man vienkārši patīk runāt un runāt daudz….
Jānis Rubļevskis 12.cē (koko) 2002.gadā