Vispirms izlasi: Ugunīgās sirdis: ievads

- Neviens uz visas pasaules vēl nenojauš, kas notiks. Vēl tikai nedaudz, un es pierādīšu visiem to, ka neviens nav pasargāts ne no kā. Lai arī viņi domā, ka neironu ierocis ir pats varenākais, ko zinātne spēj dot, es to apgriezīšu kājām gaisā.
- Kas tev šoreiz ir padomā? Kāpēc tu neliecies mierā?
- Sten, klusē! Ne tev būs spriest par to, ko esmu nolēmis. Tev būs man jāpalīdz.
- Ko man atkal ir jādara? Tavi trakie plāni man jau ir pieriebušies līdz pēdējam!
- Klusē, Atradeni! Vai tad es tevi nepieņēmu? Vai tad es tev nedevu pajumti? Nu ir pienācis laiks atdot parādus! Tu darīsi to, ko es likšu, jo man tā gribās.
- Bet es nezinu, kas tev ir padomā.
- Tavs uzdevums ir niecīgs – tev jānogalina viens cilvēks.
- Ej tu galīgi dirst!
- Ne tik strauji, puisīt! Neaizmirsti, ka es kontrolēju tavas mehāniskās sirds darbību. Nelaimīgā gadījumā, es varu netīšām nospiest pults podziņu. Vai atceries, kas tad notiks? Es tev varu atgādināt – tu mirsi. Tava sirds stāsies lēnām. Tu mirsi ar lielām mokām. – Profesors Lorniks nospieda pults pogu un Stenlijs iekaucās sāpēs kā sašauts suns. Bet profesors ar patiku noskatījās riebīgajā ainā, kad cilvēks krampjos raustās aiz sāpēm. Viņš mitējās tikai tad, kad nabaga puisis bija zaudējis samaņu.
- Mūsu saruna nav galā. – Lorniks izdvesa un aizgāja, atstādams Stenu vienatnē ar sāpēm, guļam uz mitrās pagraba grīdas. Viņu apņēma auksta tumsa. Apkārt varēja just tikai pelējuma un ķīmisko vielu smārdu.

Mans fantāziju lidojums nākotnē. Manas iedomas par nedaudz tālākiem laikiem. Par cilvēkiem un to attiecībām, par nodevību un alkatību, par naidu un mīlestību. Pamatā ņemta Holivudiski nodrāzta tēma par labo un ļauno, bet varbūt tā nemaz nav, taču sākumā tā noteikti liksies (liekoties var sasisties).

Tā kā esmu zinātniskās fantastikas cienītājs, tad sižets var aizvīties un savīties nereāls, taču reālistiskā aspektā. Nebaidies no tā. Ja nepatīk, tad vienkārši nelasi!

2022.gada pavasaris.

Ezers ir tik rāms, ka neredz nevienu, pat ne vismazāko, vilnīti. Zāle jau ir sazaļojusi, lapas kokos ir izplaukušas. Putniņi jautri čalo. Neviens nespēj iztraucēt brīnišķo mirkli. Silts dienvidu vējš glāsta Leonoras brūnos matus. Viņi sēž uz deķa, kas klāj mīksto zāli. Kārlis ir apķēris Leo ap vidukli un kaislīgi viņu skūpsta. Jaunās sievietes pilnīgās lūpas ir piekļāvušās Kārļa negausīgajai mutei, taču šoreiz viņi nesteidzas, jo nekas vairs nevarēs sabojāt šo mirkli. Visi pārdzīvojumi ir galā…

Brīdinājums. Šo stāstu esmu rakstījis pirms aptuveni 8 gadiem. Ir ļoti naivs, bet man patīk ;)
Tā nu dzīvoja reiz kāds milzis… Milzi sauca Katets fon Hords. Viņš bija ļoti garš, bet tik tieviņš un izstīdzējis, ka varēja viņam redzēt cauri. Pat mazs cilvēciņš pienācis viņam klāt saprata, ka milzis ir izbadējies. Tieši tāpēc visi uzreiz arī muka projām, nemēģinot pievērst uzmanību milzim, lai viņš tos nenoķer un neapēd.

Patiesībā milža stāsts bija pavisam vienkāršs… dzīvoja reiz viņš kā visi normāli bērni dzīvo (tagad es stāstu par milža bērnību). Viņu vienmēr māmiņa apkopa, pabaroja, sagludināja viņam drēbītes – vārdu sakot, milzis dzīvoja laimīgi un ne par ko nerūpējās. Bet tas nevilkās ilgi. Milža māte bija parasta sieviete – tas ir tāda pati mamma kā tava, lasītāj, – normāla auguma cilvēks. Viņa bija ļoti gudra sieviete. Jau pašā sākumā viņa saprata, ka dēlēns izaugs liels un rijīgs, jo piedzima viņš jau 81,32 centimetrus garš un 6,3 kilogramus smags. Nabaga sievieti šādas dzemdības galīgi nomocīja, taču viņa to izturēja, jo tā bija lauku sieviete ar spēcīgu miesasbūvi.

Kateta māte jau pašā sākumā nolēma, ka izaudzinās dēlu līdz tam vecumam, kad viņš pats jau spēs par sevi parūpēties. Viņa mācīja dēlam, kā gatavot ēst, tēvs mācīja art laukus, sēt labību, stādīt kartupeļus un visus citus dārzeņus. Vienu vārdu sakot, bērns tika audzināts smagākajam dzīvē – dabūt rijamo paša spēkiem, neizmantojot citu palīdzību. 18 gadu vecumā zēns tika “palaists” dzīvē. Tad viņš vēl bija liels un resns milzis – aizsedza pat veselu vienstāva būdiņu mežā.

Bet parādījās problēmas – vecāki neiedeva zēnam līdzi ne augu sēklas, ne arī pietiekami daudz ēdamā, lai pietiktu, kaut divām dienām. Labi, ka bērns bija audzināts darba tikumā. Tā Katets pieteicās darbā uz saimnieka palīga vietu. Algā viņam maksāja parasta strādnieka mutes tiesu (piebildīšu, ka Katetam tas bija tas pats, kā man – parastam cilvēkam – apēst “Siestas” batoniņu) un vēl 2 lati par vienu darba dienu, kas vilkās no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā.

Tā Katets nostrādāja pie šī saimnieka piecas dienas – tieši tik, lai pietiktu dārzeņu sēklu iegādei. (Nedomājiet, ka fon Hordu ģimene bija viņu apdalījusi – nesen bija nomiris Kateta tēvocis (lai viņam vieglas smiltis) un atstāja tieši šim Milzim saimniecību, kurā ietilpa maza mājiņa mežā, kūtiņa, šķūnītis un 15 hektāri aramzemes). Tā nu izbadējušais cilvēks devās uz savu saimniecību. Es jau pateicu, ka tā atradās meža vidū… Tātad pa ceļam milzis izveicīgi noķēra alni, kas vēlāk viņam kalpoja zirga vietā. Cik nu ar aļņa, cik ar sava spēka palīdzību, Katets vienas dienas laikā apstrādāja lauku un iesēja visu, kas sējams…

Bet vienas dienas laikā jau nekas neizaug. Tā nu milzis dzīvoja, mācīdamies no zvēriem: vāveres iemācīja ēst egļu čiekuru sēklas, bet tas bija galīgi garām, jo ilga procesa laikā varēja maz paēst. Alnis mācīja ēst zāli, bet cik gan ilgi bar rīt vienveidīgu barību. Ezis iemācīja lasīt sēnes, labi, ka māte jau bija iemācījusi tās gatavot. Purvā varēja atrast dažādas ogas. Tā nu knapi dzīvi vilkdams dzīvoja milzis un katru dienu arvien vairāk izkāmēja, jo ēdamā arvien trūka.

Bet tad kādu dienu milzis paskatījās tālumā pār kalniem. Viņš ieraudzīja skaistas acis, kas spīdēja kā dimants. Tās skatījās tieši viņam virsū. Katets fon Hodrs saprata, ka ir iemīlējies. Tagad grūtākais bija sagaidīt rudens augļus, jo nevar taču vīrietis aicināt mīļoto tukšā mājā. Milzis pats tagad pārtika no mīlestības, svaiga meža gaisa un nedaudz barības.

Pienāca rudens, milzis novāca ražu, nokāva meža cūciņu, kuru bija noķēris īpašam gadījumam. Galdu viņš uzklāja greznu jo greznu. Tad ciemos tika ielūgta meitene ar dimantspīdīgajām acīm. Viņam bija tik patīkami, ka šajā pasaulē tik liels cilvēks viņš nav vienīgais, arī viņa apjēdza tieši to pašu, tiesa gan ar nelielu intervālu. Viņi saprata, ka ir viens otram kā radīti.
Jau pēc 2 dienām tika svinētas greznas kāzas. Pūrā meitenes vecāki iedeva tik daudz ēdamā, ka abiem mīlētājiem pietika pus gadam. Kateta vecāki bija tik priecīgi, ka dēls nav pasaulē pazudis un uzdāvināja dēlam vēl 50 hektārus zemes. Tā nu tagad Katets dzīvo ar savu sievu laimīgi, viņš ir kļuvis par lielsaimnieku, viņiem abiem ir sadzimuši seši lieli bērneļi – vārdu sakot, Katets saviem spēkiem spēja izdzīvot pateicoties mīlestībai un svaigam gaisam.

Tomēr Tev, lasītāj, iesaku necensties mēģināt to pašu, jo tā ir tikai pasaka, bet pasakām tic vai nu tikai mazi bērni, vai ģēniji, kas tu noteikti neesi, vai arī muļķi. Nu nevar izdzīvot no gaisa.

Tā nu ir sanācis, ka man ir uznākusi vēlme ar jums dalīties ne tikai savās laicīgās pasaules pārdomās, bet arī reizēm gribās uzrakstīt kaut ko interesantu no manas fantāziju dzīves.

Doma ienāca prātā tāpēc, ka agrāk esmu nedaudz rakstījis (skolas laikā) un sanāca man itin labi, cik nu savā subjektīvismā es spēju sevi novērtēt. Kādu laiku atpakaļ… Patiesībā uzreiz pēc skolas es nolēmu uzrakstīt romānu. Iesāku vienu, bet tad apstājos, jo nebija spēka pārrediģēt un pārrakstīt. Nākošo romānu iesāku, bet sapratu, ka nespēšu pavilkt tik nopietnu tēmu. Tad iesāku vēl vienu, bet sapratu, ka mīlestības stāsti nevienam nav vajadzīgi.

Tagad esmu sapratis, ka neesmu lielu palagu rakstītājs, taču īsi un konkrēti stāsti reizēm man padodas. Un nav nozīmes, vai tie ir smieklīgi vai skumji, nav nozīmes vai tie ir par naidu vai par mīlestību, par tagadni vai pagātni, vai arī nākotni – galvenais ir kaut kur izlikt savu dvēseli.

Protams, nav plānots rakstīt pārāk bieži, taču centīšos vismaz mēnesī reizīti kaut ko uzklabināt.

Laicīgās lietas turpināšu publicēt savā standarta blogā nobody.lv.