Starp sniegpārslām un akmens jūrām,
Starp tukšiem padebešiem, melnu zemi,
Reiz peldēs laiva sudrab burām,
Tā sargās mūžibai tik sevi.
Reiz slieka raks caur cietu zemi,
Caur māliem, akmeņiem un granti,
Bet neredzēs tā priekšā sevi,
Tai nebūs lemts būt resnai vantij.
Un atnāks kādreiz cilvēks mazs,
Kas nespēs pacelt roku savu,
Bet skanēs viņa sirdī takts,
Kas pacels spārnos sirdi tavu.
Es paņēmu lugu un mēģināju sakārtot lapas. Tad uz vienas no lapām es pamanīju, ka kaut kas ir sarakstīts, sarakstīts ar manu roku, bet ļoti lielā steigā. Šie vārdi man patika, bet man nav ne jausmas, kad es tos rakstīju un kas bija rakstīšanas iemesls?
Pasaule savā būtībā pakļaujas troksnim, kas ir visapkārt, bet nav nekur. Cilvēki nemēģina būt paši, toties mēģina pielāgoties vispārējai laika burzmai, ko veido cilvēku nespēja būt savādākam. Nekad cilvēki neattīstīsies, ja visi mēģinās domāt vienādi.
Man šķiet, ka no šī kaut kas kaut kad varētu sanākt.