Es paņēmu lugu un mēģināju sakārtot lapas. Tad uz vienas no lapām es pamanīju, ka kaut kas ir sarakstīts, sarakstīts ar manu roku, bet ļoti lielā steigā. Šie vārdi man patika, bet man nav ne jausmas, kad es tos rakstīju un kas bija rakstīšanas iemesls?
Pasaule savā būtībā pakļaujas troksnim, kas ir visapkārt, bet nav nekur. Cilvēki nemēģina būt paši, toties mēģina pielāgoties vispārējai laika burzmai, ko veido cilvēku nespēja būt savādākam. Nekad cilvēki neattīstīsies, ja visi mēģinās domāt vienādi.
Man šķiet, ka no šī kaut kas kaut kad varētu sanākt.