Deg… Liesmas lēnām lokās pretī debesīm, bet nespēj iedvest pārmaiņas. Tās smejas tieši Kārlim sejā. Jautri lokās un smejas, ik pa laikam metot drūmajam vīrietim pretī kādu dzirksteli. Tā nonāk uz rugājiem noaugušā vaiga kā niecīgi pelni. Laiks ir vēss. Tas spēj izdzēst niecīgus knišļus, kas mēģina skriet vieni. Tas spēj iznīcināt, ja ir viens, taču neko nespēj izdarīt, kad pretī stājas daudzi.
Kārlis sen nebija tā sēdējis viens pats meža vidū. Savā iecienītajā vietā. Neliela kalna galā viņš bija ierīkojis nelielu ugunskura vietu starp četrām lielām eglēm. Viņš te nāca tikai ziemā… tikai tad, kad vajadzēja padomāt… padomāt vienam pašam. Tad uguns, sniegs un koki palīdzēja atbrīvoties. Svaigais gaiss, miesās urbjošais aukstums un tajā pašā laikā karsti sildošais ugunskurs atviegloja dvēseli un palīdzēja pārdomāt dzīvē svarīgo un nesvarīgo.
“Vai tiešām ir kāda atšķirība starp mirušu un vienkārši aizgājušu cilvēku?” viņš jautāja ugunskuram. “Kas patiesībā ir sliktāk? Ciest tikai vienreiz, vai ļauties vājumam un ciest vairākkārt? No esības jau izmukt nav iespējams. Tas aizgājušais var atgriezties. Viņš var atgriezties un aiziet vēlreiz. Viņš var sāpināt vēlreiz, nomirušais nesāpina. Nomirušais nekad nav vēlējies sāpināt. Varbūt arī aizgājušais nedomāja neko ļaunu. Bet sāp abos gadījumos. Tikai ir rētas, ko viegli uzplēst, bet ir tādas, kas tiek paslēptas zem spēcīgām bruņām un nekad vairs netiek atkailinātas.”
Mežs klusi šalca. Uzpūta kāda vēja plūsma un pameta uguni uz augšu. Tā pacēlās kā mežonīgs, bet savainots putns. “Lidošanas nebūs,” Kārlis nodomāja, “šis putns paliks salauztiem spārniem. Kā mēs visi, kas salauztiem spārniem sēžam uz zemes un neļaujamies lidot. Reizēm tomēr ir jālaižas un projām, tad nebūs nojausmas par to, kā būtu, bet būs miers, jo nebūs savādāk. Sāpei burvju raksturs – tā, lai arī ļoti lēnīni, bet tomēr mirst.”
Uguns noplaka, vējš norima un saule pazuda aiz kokiem. Bet domas neizgaisa. Nekad vairs nebūs tā kā bija. Pat pēc miljons gadiem nebūs. Ir jārēķinās ar cēloņiem un jārēķinās ar sekām. Ar to jārēķinās visiem. Pat Kārlim, kuram nu jau viss bija vienalga.