Es nevaru teikt, ka ļoti daudz atcerētos, bet tomēr atceros, ka sēdēju tādā ļoti tumšā iestādē. Dzēru kaut kādu kokteili. Tas bija tāds vienkāršs bārs, kur apkārt bija daži miglā tīti galdiņi. Pie tiem sēdēja ne visai priecīga paskata cilvēki un dzēra savu dzeramo. Es nekad neiedomātos pieiet viņiem klāt un uzsākt sarunu, jo draudzība no viņiem nestaroja.
Es sēdēju pie dzeltenās letes un malkoju kaut ko garšīgu. Sēdēju pie letes viens pats un man priekšā rosījās bārmenis. Viss bija diezgan klusi un nesatraucoši, bet tad man blakus nosēdās kāda ļoti skaista sieviet. Kā izrādījās, tad viņa bija diezgan svarīga šajā iestādē, jo bārmenis uzreiz ielēja viņai kaut ko glāzē, pat nepaprasījis, ko viņa vēlās.
Sieviete, kuras slaidais augums bija ietērpts elegantā sarkanā kleitā, tumšiem pagariem matiem, ļoti skaistu seju un nepārspējamu smaidu, uzsāka ar mani sarunu. Saruna ritēja kā miglā un no tās neatceros itin neko. Atceros tikai, ka nespēju noteikt viņas vecumu… Skatījos uz viņu un sapratu, ka viņa ir brīnišķīga. Ilgi nerunādami, mēs vienkārši sākām skūpstīties… Dažas virtuozas mēles kustības vēlāk es sapratu, ka man ir jāiet. Nemaz nevaru iedomāties iemeslu, kas spētu mani tādā steigā vilkt projām no viņas, bet tāds pilnīgi noteikti pastāvēja.
Es rakstīju uz salvetes savu telefona numuru, bet atskārtu, ka neredzu, ko rakstu. Plaksti bija smagi kā akmens. Mēģināju vērt vaļā abas acis, tad tikai vienu, tad atkal otru… Ar trim piegājieniem biju uzrakstījis. Pēc ilgām mocībām es tomēr saskatīju savu tālruņa numuru uz salvetes… un tas bija pareizs. Dzeltenā salveta ieslīdēja viņas pirkstos…
Es pamodos….