Kad vientuļš lauks ar tevi runā,
Kad uzsmaida tev katrs krūms,
Tu atkal maldies domu jūrā,
Tu meklē saldmi nedaudz drūms.

Ar kāju iebrien kādā peļķē,
Ir dzirdams viegls šluru ļur,
Tā pat kā kaut kur dziļi peklē,
Kāds velniņš ugunskuru kur.

Kaut skaties tu debesīs zilās,
Kaut veries tu acīm piemiegtām.
Kaut kur tas putniņš spārnus cilās,
Kas domāts tavām pusdienām.

Un atkal lauks ar tevi runā,
Tu nesaproti, kāpēc tā?
Tas esi tu, kas skaļi domā,
Tu pats, kad esi nomodā.