Nedaudz vakar laikam biju iedzēris un, čatojot ar blogeriem, parādījusies man iedvesma. Ģirts to visu savācis un pat publicējis.

Nu ko? Piedāvāju arī šeit, bet atcerieties, ka neaizrāvos ar sevis cenzēšanu.

Zaļā Švabra baltiem matiem,
Mētājas ar intīmskatiem.
Džeki tikmēr vēsā mierā,
Mērcē krānu siltā pienā.

Zaļā Švabra baigi krutā,
Tekstus pārgalvīgus drukā.
Gan jau atnāks kaut kāds vīriņš
Kura daikts būs gaisā stīviņš.
Švabra tūdaļ atmaigt steigsies,
Mīlestība abiem veiksies.
Beigās džekiņs rādīs ģīmi -
To, kas drāž tik, nevis mīlē.

Esmu lops no visām pusēm
Esmu mērglis, nav ko klusēt.
Reizēm grūti noturēties,
Pat, ja gribi paspēlēties!

Skaistā švabra vienmēr smaida,
Tā vien mani mājās gaida.
Es, kā pidars, vienmēr lopā,
Nevaru pat pasist rokā.

Netīkās tev Ģirtu lolot,
Patīkamus mirkļus solot?
Pasūtīs viņš tevi ratā,
Iediršot pat nedaudz kaktā.

Draugam baigi vientuļš skatiens
Draugos nevēlas tas nekad brist.
Baidās – atnāks vīriet’s paties,
Pasūtīs tas viņu dirst.

Vagīnu kad drātē akli
Laiza sūdus tā kā prieks,
Meitene tad tikmēr čakli,
Citam sūkājot, vien spiegs!

Izdomāju uzrakstīt es prozu…
Ieņēmu es ērtu pozu,
Paskatījos nedaudz apkārt,
Bļa, pat cirvi te var pakārt…
Tas nekas – es nedaudz elšu,
Ne jau savu daiktu pelšu.
Vainīgs, protams, tikai dzērums -
Nenāk laukā baltais lējums…
Sagruzījos tagad lēni,
Liekas – visi apkārt ķēmi!
Kāpēc viņi mājās kūko,
Tad kad es uz daiktu lūko?
Ai nekas – tiem citiem grūti -
Jāslauka ir pašiem sūdi!
Es te vēsi noliek’ kluci,
Smaidu, kamēr citi lupī!